Varen rosīgi un maķenīt romantiski pirms simt gadiem jutās Valkas laikraksta “Ziemeļlatvija” dibinātāji – uzņēmēji, literāti un žurnālisti. “Vienos ziedos līkst Latvija. Zied rudzi, zied āboliņš. Zaļi miglo dārzi un lauki. Gaiss ziedu putekļu pilns” – tās ir rindas no pirmā “Ziemeļlatvijas” numura 1925. gada 13. jūnijā. Laikraksts turpina iznākt. Tā darbinieki un atbalstītāji galvenās redaktores Ingūnas Johansones vadībā bija sarīkojuši “Ziemeļlatvijas” 100 gadu jubilejas svinības, uz kurām bija aicinātas arī “Zemgales Ziņas”. Tādējādi radās laba iespēja iepazīt Valku, kas tapusi kā ciems vēl Livonijas ordeņa laikos. Pirmo reizi dokumentos minēta 1286. gadā, bet pilsētas tiesības Valka ieguva 1584. gada 11. jūnijā. Tātad vairāk nekā 300 gadu pirms Baltijas valstu dibināšanas.
Muzejā, kas būvēts kā Skolotāju seminārs
Ciemos braukšanas ceļojuma otrā pieturvieta pēc redakcijas Rīgas ielā 25 bija Valkas Skolotāju semināra ēka, kur tagad atrodas pilsētas muzejs. Te aktualizējās jautājums: “Kur ir proklamēta Latvijas valsts? 1918. gada 18. novembrī Rīgā, Otrajā krievu teātrī, vai 1917. gada 2. decembrī Valkā, kur Latviešu pagaidu nacionālā padome deklarēja, ka Kurzeme, Vidzeme un Latgale ir trīs latviešu novadi. Tātad, slēdzot mieru starp Krievijas un Vācijas impēriju, Latvija nav sadalāma. Gide Anda Sīmane-Gudriniece uzsver, ka Baltijas valstu dibināšana noritēja uz baigā Pirmā pasaules kara notikumu fona. Valkā iedzīvotāju skaits tolaik bija trīskāršojies – tā bija pilna ar kara bēgļiem. Starp viņiem arī latviešu literāti Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters, politiķi Voldemārs Zāmuels un citi, kas tad arī tapināja vēsturisko deklarāciju. Protams, Valka uztur vēsturisko nostādni, ka tieši pie viņiem ir Latvijas valsts sākums.
Te var piebilst, ka it kā lēnīgie igauņi, kas par savas valsts neatkarības dienu atzīst 1918. gada 24. februāri, pirmie oficiāli ieradās arī Kurzemes guberņai piederīgajā Roņu salā, kas tad tika pievienota Igaunijai. To atmiņās pieminēja Latvijas Kara flotes zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš.
Meklē investoru normāla lieluma pašvaldībai
Ar cienīgu bijību Valkas muzejā stāsta par skolotāju skolotāju Jāni Cimzi. 1853. gadā tika atklāts Valkas Skolotāju seminārs, kas viņa vadībā darbojās četrdesmit gadu un kur izglītību guva daudzi Latvijas un arī Igaunijas draudžu ērģelnieki un skolotāji. Mācību valoda galvenokārt vācu. Starp izcilākajiem audzēkņiem arī laikraksta “Jaunākās Ziņas” attīstītājs un īpašnieks Antons Benjamiņš, Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis, dzejnieks Auseklis. Jānis Cimze uzskatījis, ka dziedāšana padara skaistāku cilvēka dvēseli. Viņa kora balsīm saliktās latviešu tautasdziesmas Dziesmu svētkos dzied vēl joprojām, piemēram, “Krauklīt’s sēž ozolā”.
Valkas muzejā jūt arī vēsturisko pāridarījumu, kāds radās 1920. gadā, ar britu šķīrējtiesas palīdzību nosakot Igaunijas un Latvijas valstu robežu. Latviskā Valka ar ēkām, ielām un dārziem aizgāja Igaunijas valstij. Tur palikusi arī Valkas pašvaldības vairākkārtējā mēra Venta Armanda Kraukļa vectēva māja. “Vectēvs to dabūja iemainīt par diviem maizes klaipiem,” sarunā teica Kraukļa kungs. Viņš atceras, ka vēl 80. un 90. gados bija dzīvi vecie valcēnieši, kuriem bija šī pārinodarījuma sajūta. Nu tā paaudze ir mūžībā. Mūsdienās uz ciešo kaimiņu būšanu ar Igauniju skats ir pozitīvs. “Ja es kā pašvaldības vadītājs uzrunāju kādu investoru un saku, ka Valkā ir pieci tūkstoši iedzīvotāju, saruna parasti sanāk īsa. Bet, ja es saku, ka pārstāvu Valku un Valgu – pilsētu ar 20 un pat 30 tūkstošiem iedzīvotāju –, tad uz mani skatās kā uz normālas Latvijas pašvaldības vadītāju,” teic Vents Armands Krauklis. Viņš novērojis, ka normāls valcēnietis katru dienu mēdz šķērsot Igaunijas robežu. Vieniem tas ir ikdienas ceļš uz darbu, kur algas ir augstākas. Citiem – ceļš uz veikalu. Piemēram, Igaunijas pusē trīsdesmit metru no robežas ir divi lielveikali – “Rimi” un “Selver”. Igauņi nāk arī uz veikaliem Valkā. Tiesa, igauņu valodu Latvijas pusē man todien gadījās dzirdēt tikai vienu reizi. Kāda jauna māmiņa ar diviem bērniem bija atnākusi uz alkoholisko dzērienu veikalu. Tiesa, daudz igauņus redzēja Valkas un Valgas kopīgo pilsētas svētku gājienā, kas sākās Latvijas pusē un aizvirzījās uz Igauniju.
Svētku gājienā plaši pārstāvēta bija Jāņa Cimzes Valkas ģimnāzija – gan skolēni, gan skolotāji. Iedami viņi izsauca 1. augustu – datumu, kad Valkā sāksies ģimnāzijas 105 gadu jubilejas salidojums. Starp svētku gājiena dalībniekiem manīja arī garākus puišus, kas varētu būt basketbolisti. Iepriekš pie simt gadu jubilejas svinību galda Vents Armands Krauklis skaidroja, ka basketbols Valkā tika attīstīts, lai nodrošinātu ģimnāziju ar ģimnāzistiem. Skaidrs, ka jaunieši savu izglītības iestādi izvēlas atbilstoši iespējām mācību laikā turpināt iemīļotās sporta nodarbības. Tāda sistēma aizved līdz augstskolai. Valkā dzīvo un trenējas arī ukraiņu puišu komanda, kas 2022. gadā kopā ar treneri Artjomu Tiniakovu te ieradās no Harkivas. Tomēr sporta veids Nr. 1 ir florbols. Vesela sportistu un līdzjutēju kopiena, kas, šajos turnīros spēlējot, brauc kaut līdz Grobiņai. Starp valcēniešiem ir plaši pazīstami badmintonisti, autokrosisti, kā arī smago bumbu mešanas spēles petanka spēlētāji. Tas ir daudz, ja pieņem, ka Valkā ir nepilni pieci tūkstoši iedzīvotāju. Vēl pilsētā darbojas Jāņa Cimzes Mūzikas un mākslas skola, kā arī pūtēju orķestris, kas spēlēja Valkas un Valgas svētku gājienā.
Karogs ar sēru lenti un svētki
“Ziemeļlatvijas” 30. maija numurā redakcijas slejā žurnāliste Inga Karpova publicēja pārdomas par 14. jūniju, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, Valkā. Kolēģe sprieda, ka izveidojusies duāla situācija. Proti, atbilstoši Latvijā pieņemtajiem noteikumiem visur Valkā jāizkar valsts karogs sēru noformējumā, un turpat vienlaikus turpinās Valkas un Valgas pilsētu svētki. Inga Karpova raksta, ka tomēr duālā situācija ir pieļaujama. Esam brīvā valstī, kur “neviens no augšas nenorāda,” kas un kāpēc ir jāatzīmē. Pēc svētkiem un piemiņas dienas Inga “Ziņām” teica, ka lieliski izdevās 14. jūnija piemiņas dievkalpojums un koncerts Valkas–Lugažu baznīcā. Jāpiebilst, ka 14. jūnijs kā piemiņas diena tiek atzīmēta arī Igaunijā un Lietuvā. Apcietinājumos un deportācijās 1939., 1940. gadā traģiski cieta arī Rietumukrainas, Polijas un Baltkrievijas cilvēki. Tas jāpiemin.
Igauņi okupācijas un komunistiskā genocīda apstākļos cieta ievērojami mazskaitlīgāk nekā latvieši, sevišķi tas attiecas uz 1949. gada marta deportācijām. Reiz 90. gados Kihnu salas muzeja vadītajai Annai Burakovai jautāju: “Cik cilvēku izveda no Kihnu salas?” Viņa atbildēja: “Nevienu.” Vēsturē igauņi ir bijuši vienotāki.
Kā 1988. gadā Valkā dibināja Tautas fronti
Laikraksta “Ziemeļlatvija” 100 gadu jubilejas svinību dalībniece Mārīte Dzene, kas žurnālistikā Ziemeļvidzemes laikrakstos nostrādājusi pusgadsimtu, teic, ka šajā profesijā viņu ļoti piesaista daudzkārtīgās tikšanās ar cilvēkiem – savu aprakstu varoņiem. Apkopojot darba pieredzi, nesen Mārīte Dzene izdeva grāmatu “Domu skices”. Tajā viens no atmiņu stāstiem ir par Latvijas Tautas frontes Valkas grupas dibināšanas sapulci 1988. gada vasaras otrajā pusē. “To, ka Valkas avīzē tiks ielikts sludinājums ar aicinājumu ierasties uz Latvijas Tautas frontes nodaļas dibināšanas sapulci Valkas kultūras namā, zināju tikai es un tipogrāfijas darbiniece Ērika Sjademe. Tolaik Valkas rajona komunistiskās partijas komitejā nojauta, ka kaut kas svarīgs tuvojas. Tāpēc katrs mūsu laikraksta numurs pirms iespiešanas tika pārskatīts. Todien, būdama redaktora vietas izpildītāja, aiznesu uz komiteju laikraksta salikumu. Tur it kā viss bija parastajā kārtībā. Pēc tam devos uz tipogrāfiju, kur Ērika izņēma ārā vienu ziņu un tā vietā ievietoja aicinājumu pulcēties uz Tautas frontes nodaļas dibināšanas sapulci. Nākamajā rītā iznāca avīze ar šo aicinājumu. Tas bija kā pozitīvs bumbas sprādziens. Lasītāji aicinājumam atsaucās. Bet uz pirmo tikšanos ieradās arī partijas komitejas pārstāvji. Vienā zāles pusē sēdēja esošie un topošie tautfrontieši, bet otrā – partijas rajona komitejas darbinieki. Man par šo gājienu sekas nekādas nebija, jo tautas atmoda notika ļoti strauji. Ne tagad, ne toreiz nedomāju, ka esmu drosmīga. Vienkārši – mums bija mērķis. Man diemžēl vispār ir raksturīgi, ka pa priekšu iet emocijas un tad tikai apdoma,” sevi raksturo Latvijas Tautas frontes toreizējā aktīviste Mārīte Dzene.
Vents Armands Krauklis piebilst, ka, būdams 24 gadus jauns, bet jau pazīstams žurnālists un grupas “Bumerangs” dalībnieks, šajā sapulcē tika ievēlēts par Valkas rajona Tautas frontes nodaļas vadītāju. Kultūras nama zālē tie, kuri vēlējās dibināt Tautas frontes nodaļu, un tie, kuri atturējās, sadalījušies proporcijās divas trešdaļas pret vienu trešdaļu. Ventu tolaik mudinājis cēsnieku paraugs. Cēsīs jau 1988. gada jūnijā tika dibināta Latvijā pirmā Tautas frontes nodaļa.
Gaitis Grūtups
