Lai gan daudz dzirdēts, ka mūspusē aitu cūkas jeb netipiskās sprogainās Mangalicas cūkas audzē vairākās saimniecībās, uzreiz tādu atrast neizdodas, jo pamatā lauku sētās tiek turēti daži šīs sugas īpatņi. Viena no retajām lauku sētām, kurā ir vairāki desmiti aitu cūku, ir Launkalnes pagasta “Pļaviņas”.
Mangalicas cūkas tautā iesauktas arī par aitu jeb vilnas cūkām, jo, skatoties no malas, par tām var teikt – ruksis kažokā. “Pļaviņās” aitu cūkas nobarošanai tiek turētas jau vairāk nekā desmit gadus. “Bija laiks, kad aitu cūkas, ja tā var teikt, nāca modē, bija tikko parādījušās. Pirmo aitu cūku vīrs paņēma no māsas saimniecības, atveda no Jēkabpils puses. Mums iepatikās šie dzīvnieki gan pēc neparastā skata, gan uzvedības, tā arī sākām tās audzēt. Turklāt aitu cūkas neslimo ar klasiskajām cūku slimībām, ir izturīgākas un veselīgākas,” atklāj Sandra Gātere.
Šobrīd “Pļaviņās” ir 24 aitu cūkas, bet savā laikā bijis pat līdz 70. “Pirms dažiem gadiem ganāmpulks bija krietni lielāks, tagad visai daudz cūku cenšamies izkaut, jo barība ir dārga. Labi, ka apkārt ir saimniecības, no kurām rudenī varējām nopirkt brāķētos kartupeļus. Spēkbarība viņām nav nepieciešama. Aitu cūkas ir mazāk prasīgas, ir vieglāk turamas. Viņu pamatēdienkarte ir zāle un ziemā siens. Šie dzīvnieki labprāt ēd dabīgo barību – to, ko rudenī ražas laikā novācam no dārza, sākot no dārzeņiem un visbeidzot ar āboliem,” viņa pamato un uzsver, ka saistībā ar Āfrikas cūku mēra izplatību, piemēram, kartupeļus, ko baro aitu cūkām, nākas termiski apstrādāt.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.