Šogad koronovīrusa
izplatības ierobežojumu ietekmē mēs apjautām cilvēciskās saskarsmes vērtību.
Mums nācās atteikties no draugu satikšanas, hobijiem, iespējām strādāt un
mācīties klātienē, un daudz kā cita. Pārkārtošanās uz tālsakariem ļaužu starpā
nav salīdzināma ar tikšanos klātienē. Izrādījās, ka mums gribas satikties ar
ļaudīm. Mēs ilgojamies būt kopā. Brīži, kuros saņēmām cilvēcisku palīdzību un
uzmundrinājumu ļoti spēcināja.
Arī es saņēmu nesavtīgu brīvprātīgu palīdzību un atbalstu
visu gadu. Pavasarī ārkārtas situācijas laikā, kad man nebija iespējams
elektroniski izmantot Ziemeļaustrumu virsmežniecības Smiltenes nodaļas sniegtos
pakalpojumus, situāciju palīdzēja atrisināt nodaļas darbiniece Ilze Ozoliņa, kuras
stiprā puse ir ne tikai lietišķums, operativitāte, loģika, bet arī sirds
atsaucība.
Vasarā, kad zemnieki raujas elpu neatvilkdami, mums sakopt
zemi vairs nespēja nolīgtais zemnieks. Kad jau grasījāmies sakopšanai atmest ar
roku, tad lauksaimnieki tēvs un dēls Pēteri Bērziņi palīdzēja un savā nevaļā
tomēr izbrīvēja laiku, lai sakoptu mūsu zemi. Cik labi, ka ir tādi zemkopji
mūsu Latvijā!
Vasaras izskaņā pēc sava sirds aicinājuma ar muzikālu
sveicienu “Brutuļu” ezermalā ciemata ļaudis, tajā skaitā 91gadīgo represēto
Līviju Kalēju, priecēja Heinriha Kandeļa akordeona spēle, Viļņa Auziņa
saksofona melodijas un Gata Leiša ģitāras akordi. Līvija, klausoties mūzikas
skaņas un tiekoties ar jaunības draudzenes Vilmas dēlu Vilni, ļāvās saistošo atmiņu burvībai. Tagad brīžos, kad
vēlos atjaunot mieru dvēselē, bieži klausos Viļņa dāvātos diskus. Arī mūzika
palīdz pārciest ārkārtas situāciju.
Rudenī, 9.oktobrī ekskursijā “Pa Dižgaru ceļu” saņemtās emocijas spēcina vēl arvien.
Smiltenes pensionāru apvienības vadītāja Rita Bormane kopā ar komandu
organizēja senioriem ekskursiju pa Apes novadu, kurš 2021.gada otrā pusē tiks
pievienots Smiltenes novadam. Tagad, kad vairums kultūras iestāžu slēgtas, ir
vērts apmeklēt gan Elīnas Zālītes muzeju un aplūkot pasakaino “Namiņu” –
senioru pulcēšanās vietu Apē, gan Linarda Laicēna muzeju un citus Trapenē, gan
Jāzepa Vītola muzeju Gaujienas pagasta “Anniņās” un citas apskates vietas.
Ekskursijā saņemtā optimisma deva tur savā varā arī tagad, atgriežoties
pandēmijas jaunveidojumā – “burbulī”.
Protams, visu gadu no šo burbuļu vienveidības mūs ārā vilka
arī “Ziemeļlatvija”. Laikraksta korespondentiem arvien gribas zināt, kā mums
klājas, un dalīties ar savām ziņām ar mums. Jau 2020, gada sākumā Inguna
Johansone rakstā “Labais jākolekcionē” atgādināja ideju – pierakstīt to, kas
nozīmīgs piedzīvot. Izlasot Ingas Karpovas rakstu “Lepojos ar objektu” par
Valkas un Valgas gājēju ielu, ar interesi sekoju visai turpmākajai informācijai
par gājēju ielas tapšanu. Manā mīļajā Smiltenes pilsētas centrā šādas ielas
nav. Arī es ilgojos, lai varētu lepoties, ka Smiltenes centrā būtu gājēju iela
nevis pilsētas centra “vizītkarte” – auto stāvlaukums. Tas arī ir viens no
daudziem iemesliem, kāpēc abonēju “Ziemeļlatviju” – lai uzzinātu par Smiltenes
centra tālāko pārveidi, radot mums drošu un veselīgu vidi. Mums ir tiesības
dzīvot labvēlīgā vidē.
Abonējiet arī
jūs “Ziemļlatviju”, lai saņemtu
objektīvu informāciju par novadā un valstī notiekošo! Ir tik labi satikties ar
“Ziemeļlatviju” laikā, kad saskaramies
ar tik daudziem ierobežojumiem.
Taču pasaulē tā
iekārtots, ka nav tikai sliktais bez labā. Tieši šie ierobežojumi šajā gadā
stiprināja vērtības, kam nav ierobežojuma – cilvēciskās saskarsmes un
atsaucības vērtības. Saņemtā palīdzība un uzmundrinājums arī man liek teikt kā
galvenajai redaktorei I.Johansonei rakstā “Labais jākolekcionē”:
“Cik tomēr ir dzīvē
daudz jaukā! “
