Man feisbukā ir citāds no Imanta Kalniņa dziesmas, kur ir šādi vārdi – Es rakstīšu par ļoti sliktām ziņām ar cerību, ka tās reiz labas kļūs. Jā, kritika un auglīga diskusija ir labas lietas, ja vien ved uz mērķi – izgaismot problēmas un tās risināt. Slikti, ja kritizējam kritizēšanas pēc, dzenoties pēc publicitātes vai izspļaujot “žulti”, jo paši netiekam ar sevi galā un viss tāpēc kaitina.
TV noskatījos sižetu par Baltijas valstu ekonomisko attīstību. Sākuši pētīt, kāpēc Lietuva aizsteigusies garām Igaunijai, par Latviju diemžēl pat nerunājot. Protams, valsts attīstība ir kā šaha spēle. Katrs solis (lēmums) ved uz uzvaru vai zaudējumu. Jāprot domāt daudzus gājienus uz priekšu. Lietuviešiem izdevies. Latviešiem švakāk. Saklausīju no Lietuvas eksperta, ka Latvija vairāk pieturējusies pie regulām un noteikumiem kā dogmām, lietuvieši – elastīgāki. Par Latvijas ierēdņu burta kalpību varētu grāmatas sarakstīt. Tāpat ir 100 lietas, kas mums ir galīgi šķērsām – birokrātija, kas traucē uzņēmējdarbībai, kontrolējošo institūciju bieds, ierēdņu armija, nesamērīgas algas augstākam valsts ešelonam, kaut kādas mistiskas padomes, kur laimīgie peldas sviestā un vēl un vēl. Ja kāds to visu spētu samazināt, sakārtot, būtu ideāli.
Manu uzmanību piesaistīja un interesants šķita pētījumā iekļautais mentālais faktors jeb iedzīvotāju, uzņēmēju noskaņojums un attieksme pret dzīvi un valsti. Hm, tas kopsolī ar valsts ekonomisko attīstību. Diemžēl Latvijas līkne bija daudz zemāk par kaimiņiem un teju viszemākā Eiropā. Nu ar pētījumu pierādīts, ka esam vaimanātāju tauta. Tiešām, tā jau ir – viss ir slikti! Pat tas, kas nav slikti, tāpat ir slikti, jo gan jau tur nav kaut kas īsti kārtībā un gan jau citiem ir labāk. Visi zog, visi krāpjas utt. Un tieši mums ir vissliktāk, citi dzīvo leiputrijā ar piena upēm un ķīseļa krastiem.
Mēs visi zinām kādus vaimanātājus, īpaši jau no komentāriem sociālajos tīklos. Viņiem pierādīt, ka dzīvē ir arī labās lietas, ir bezjēdzīgi. Teikt, ka bez problēmām un ideāli ir varbūt tikai paradīzē, jo katrā valstī ir savas labās un sliktās puses, ir tikai pastiprināt dusmas šādā cilvēka. Pilnīgi piekrītu, ka lielā mērā Latvijas valsts atpaliek no Lietuvas un citām valstīm ne tikai tāpēc, ka mums tā valdība ne tāda, bet tieši vispārējā noskaņojuma un iedzīvotāju attieksmes pret savu valsti dēļ. Skaidrāks par skaidru taču, ka sliktās lietas pievelk slikto, bet labās – labo. Tā tas dzīvē ir. Un, ja kaut ko darām ar prieku, ar entuziasmu, ar degsmi, tad daudz kas izdodas. Bet ir jāgrib darīt. Protams, arī sabiedrībai ir jāiesaistās, lai tās 100 sliktās lietas valstī sakārtotu. Mēs, žurnālisti, to darām rakstot, norādot uz nepilnībām, ar cerību, ka arī citi to pamanīs un protestēs, pieprasot uzlabojumus. Bet kā uzlabot vispārējo noskaņojumu? Varbūt valstī vajag līdzekļus novirzīt nevis izglītojot par vēju parku nepieciešamību (lasīju, ka kas tāds plānojas), bet bezmaksas psihoterapijai, kur tie, kas jūtas depresīvi, kam visu laiku šķiet, ka Latvijā viss ir slikti, var parunāties ar speciālistu un tas ieteiktu, kā ar šo ligu cīnīties? Varbūt tad varēs saņemties un vismaz līdz vēlēšanām aiziet? Jo, lai arī mēs te jūsmojām, ka pašvaldību vēlēšanās šoreiz lielāka aktivitāte, mēs runājam par pusi no balsstiesīgiem. Un kur ir otra puse? Kur? Nākamās būs Saeimas vēlēšanas. Kas tad ievēlēs tos gudrākos lēmējus, kas samazinās birokrātiju, padzīs tos, kas bezjēgā barojas pie valsts siles? Atkal puse un otra puse vaimanās, cik visi slikti, dumji, tas tikai Latvijā iespējams. Pārāk daudzi vēlas, lai viņiem pašiem nekas nav jādara, bet lai viss ir ideāli. Tā nemēdz būt. Ir jāpieceļas un jāsāk ar sevi. Valsts esam mēs visi kopā.
Es joprojām rakstīšu par sliktām lietām ar ticību, ka tās kļūs labākas. Un jūs?
