Kad vasara jau pusē un ir klāt jūlija trešā svētdiena, Smiltenē ļaužu straumes plūst uz kapsētu, – ir kapusvētki, aizgājēju atceres un radu saietu laiks.
Pēdējos gados tieši ap šo laiku vairāk nekā citkārt domāju, cik ilgi kapusvētkiem būs nākotne. Katram no mums, kurš lasa šīs rindas, ir aizgājēji un ir viņu atdusas vietas kapsētās, tad nu katrs varam padomāt, kurš šīs atdusas vietas kopj, – viņš pats, kāds no radiniekiem un cik vecs ir šis radinieks?
Esmu dzimusi, augusi un dzīvoju Smiltenē, pilsētas kapsētā ir divas manu dzimtu no tēva un mātes puses aizgājēju kapa vietas. Kādreiz tās kopa mana mamma, tagad viņa pati tur atdusas, bet kapu kopšanas stafeti pārņēmu es. Katrs, kurš kopj kapus, zina, ko tas nozīmē, – ne tikai uzlikt ziedus kapusvētkos vai kādā ar aizgājējiem saistītā datumā, bet regulāri piestaigāt uz kapiem: noņemt novītušās puķes, karstā laikā regulāri apliet kapu virsmas un pārējo, kas kapos iestādīts, ik pa laikam nogrābt un paravēt kapu laukumiņu, tīrīt kapu apmales un kapu plāksnes, apgriezt dzīvžogam zarus, uz rudens pusi vākt nobirušās lapas, ja blakus aug koki, pirms ziemas meklēt egļu zarus, tad atvest un ar tiem noklāt mirtes (ja tādas ir), lai nenosalst. Tas tad, ja gribas, lai ir skaisti un sakopti un lai aizgājēju dvēseles viņā saulē var būt mierā, jo palicēji par viņiem domā. Taču kapu kopšana prasa darbu un laiku, it īpaši apgrūtinoši tas var būt cilvēkiem, kuri nedzīvo uz vietas tajā pilsētā vai pagastā, kur ir kapsēta ar viņu dzimtas atdusas vietām.
Un vēl ir tā, ka mana paaudze var būt pēdējie mohikāņi kapu kopšanā. Jaunajai paaudzei ir cits skatījums (vismaz tiem, kurus zinu). Viņiem pārlieku liela kapu apčubināšana šķiet nevajadzīga, ideāls variants – urna ar pelniem un ar plāksnēm noklāts kapu laukumiņš kā ārzemēs. Un nesaku, ka tas nav pareizi. Kad reiz kādā radu sarunā man netieši tika aizrādīts, ka iestādītās begonijas karstumā tādas apvītušas, domāju – nopietni? Nu nav man ne laika, ne spēka vairākas reizes nedēļā izskriet uz kapiem, ir taču algotais darbs un mājas un dārza darbi, pēc kuriem vakarā reizēm ir tāds pārgurums, ka no krēsla grūti piecelties, lai aizietu uz gultu.
Tas, ka kapiem jābūt kā dārziem, kuros tiek stādītas puķes – pavasarī vienas, vasarā citas, ir vecākās paaudzes uzturēta tradīcija. Manā dzimtā šo tradīciju ar sirdi un dvēseli uztur radiniece, kura ir ļoti cienījamā vecumā. Viņai to, ka aizgājēju atdusas vietas ir svēta lieta un kapiem jābūt ideāli sakoptiem, lai vai kas, mācīja viņas mamma, mana vecmāmiņa. Taču dzimtās laika nogrieznī šajā ziņā jau veidojas pārrāvums. Mainās pasaule, mainās domāšana, un, piemēram, es arī nevēlos kaut ko uzspiest darīt maniem pēcnācējiem, ja viņi paši to negrib.
Pavaicāju mākslīgā intelekta (MI) čatbotam, vai kapusvētkiem Latvijā ir nākotne, un viņš apstiprināja manas aizdomas. Lūk, MI atbilde: “Ir bažas par tradīcijas nākotni emigrācijas, urbanizācijas un kremācijas izplatības dēļ, kas var mainīt kapusvētku formu, piemēram, pārvietojot tos uz kolumbārijiem vai digitālo vidi. Jaunākās paaudzes var zaudēt interesi par tradīciju, ja tā netiek pielāgota mūsdienu dzīvesveidam.”
