Rotaļlietu pasaulē ātri mainās trendi. Vēl nesenā pagātnē bērni sajūsminājās par spineriem, Pop It, Hot Wheels, Huggy Wuggy, plīša pīlēm lalafanfan un citiem brīnumiem. Tagad bērnu prātus pārņem rotaļlietas Labubu fenomens. Labubu ir kolekcionējama rotaļlieta, moderns aksesuārs, kuram ir pūkains ķermenis, izteiksmīgas acis, smailas ausis un redzami zobi, kas veido nerātnu smaidu (atgādina nerātu gremlinu). Mākslinieks radījis tēlu, iedvesmojoties no folkloras un mitoloģijas.
Labubu rotaļlieta jau kļuvusi populāra visā pasaulē, sasniedzot arī Latviju. Tiek lēsts, ka veikalos, kur parādās šī rotaļlieta, tā ātri pazūd no plauktiem, kaut gan nav no tā lētākā gala. Starp citu, pakaļdarinājumi nemaz īsti neatšķiroties no oriģināla.
Rotaļlieta tiek dēvēta par noslēpumainu, jo katrā kastē ir viena nejauši izvēlēta Labubu no kolekcijas sērijas. Sērijas bieži satur retu “slepenu” figūru papildu reklamētajiem dizainiem. Kura tieši tā būs, uzzināt varēs tikai tad, kad mantu iegādāsies, jo tikai tad drīkstēsi atvērt iepakojumu. Ļoti veiksmīgs ražotāja triks. Galu galā, lai tiktu pie sava nolūkotā Labubu, var gadīties, ka ne vienmēr tas izdodas ar pirmo piegājienu un bērnistabā iekārtosies ne viens vien šīs sērijas varonis.
Bērni savā starpā pārrunā, kāds nu kuram Labubu ir trāpījies vai kādu gribētos. Mūsu mājās pagaidām Labubu ir mistisks varonis, jo rotaļlieta vēl nav trāpījusies “pa ceļam”. Bet, zinot, ka bērna draudzene jau palielījusies ar tikko saņemto Labubu no Ķīnas internetveikala, es pieļauju, ka drīz šis brīnums būs arī mūsmājās. Bērna runā gan nesaklausu, ka par visām varītēm vajag un ka nevarētu bez šādas rotaļlietas iztikt, bet saklausu to, ja citiem ir, tāpēc man arī vajadzētu vai kāpēc lai man nebūtu.
Tur neko darīt, mainās mode un iepriekš aktuālajām rotaļlietām un mantām ir jāpaliek pagātnē – izmešanai, atdošanai vai personīgajai kolekcijai.
Ja man būtu jāatceras savas mantas, tad par bārbijām un mīkstajām mantām pats krutākais, ko atceras visi no manas paaudzes, bija Tamagotchi – nelielas formas rokas videospēle ar dažām pogām. Spēlē tika audzināts mājdzīvnieks, kas iet cauri dažādiem dzīves posmiem. Virtuālais dzīvnieks bija jāēdina, jāved pastaigāties un jāsatīra aiz viņa, un tas viss jāpagūst, nepārsniedzot pieļaujamo laika intervālu, citādi tas aizies bojā. Tāpēc starpbrīžos ņēmām rotaļlietu ārā no somas, pabarojām vai nolikām gulēt dzīvnieku un tikai tad bija mierīga sirds. Un ļoti liels bija pārdzīvojums, kad dzīvnieciņš nonāca kāda cita rokās, – ja nu par viņu aizmirst, ja nu nomērdē badā. Starp citu, arī tagad tirdzniecības vietās Tamagotchi var iegādāties jaunās versijās, taču kādreizējo spozmi tam vairs neatgūt.
No mūsdienu rotaļlietām man simpatizē šāds izgudrojums – suns vai kaķis, kas ir reālistiskas formas un apmatojuma, reaģē uz cilvēka kustībām un pieskārieniem, noglāstot mīksto kažokādu, varot sajust dzīvnieka nomierinošos sirdspukstus. Šāda rotaļlieta esot pat ieteicama pacientiem ar demenci, veco ļaužu pansionātiem, vientuļiem cilvēkiem, kā arī bērniem veicinot izpratni, ka par dzīvnieku ir jārūpējas.
