Pēdējā laikā sabiedrībā viena no visvairāk diskutējamām tēmām ir par gada labākās aktrises Marijas Luīzes Meļķes atteikšanos no Latvijas Nacionālā kino balvas “Lielais Kristaps”. Tas, ko balvas pasniegšanas ceremonijā paveica šī gados jaunā un trauslā, bet drosmīgā, garā stiprā un par savu stingro nostāju pārliecinātā aktrise un dzejniece, līdz šim nebija pa spēkam nevienam. Jaunā sieviete no šīs prestižās godalgas atteicās, tādējādi protestējot pret Dzīvesbiedru likuma nepieņemšanu.
Ja kāds vēl nezina, tad Dzīvesbiedru likums ir tiesisks regulējums ārpus laulības savienībā dzīvojošu pāru tiesiskai atzīšanai un sociālajai aizsardzībai. Progresīvi domājošā sabiedrības daļa aicinājusi likumdevēju – Saeimu – ieviest jēdzienu “dzīvesbiedri” un “dzīvesbiedru savienība” Latvijas tiesību aktos. Tas apzīmētu pastāvīgi kopā dzīvojošus cilvēkus un divu cilvēku kopdzīvi, kuri nedzīvo laulībā, bet atrodas kopdzīvē un uzskata sevi par ģimenes locekļiem. Turklāt šis likums neattiektos tikai uz viendzimuma pāru savienību, bet arī uz tiem pāriem, kuri dzīvo tā saucamajā civillaulībā.
Taču man personīgi šķiet, ka Saeima buksē tikai tāpēc, ka ir ieciklējusies uz viendzimuma pāru kopdzīves atzīšanu par likumīgu. Esmu starp tiem, kuri uzskata, ka diemžēl Latvijas sabiedrība joprojām ir ārkārtīgi kategoriska, noraidoša, homofobiska un skeptiska attiecībā uz citādāk domājošiem un homoseksuāliem cilvēkiem.
Pirms nosodīšanas un otra cilvēka “norakšanas” un “apmētāšanas ar mēsliem” iedomājos, kas notiktu ar mani, ja kāda no manām meitām paziņoju, ka ir lesbiete. Atteiktos no sava bērna, pārtrauktu kontaktēties, izstumtu no savas dzīves? Nekad es to nespētu izdarīt. Pieņemtu šo faktu un mīlētu savu bērnu vēl stiprāk, lai ar savu mātes mīlestību vismaz mēģinātu savu bērnu pasargāt no sabiedrības nievām un naida.
Esmu pazīstama ar vairākiem viendzimuma pāriem, un teikšu godīgi – man ir paveicies, ka savā dzīvē esmu sastapusi šos cilvēkus. Pats vieglākais ir nosodīt, nevis censties izprast un pieņemt
