Kā liecina
apsaimniekotāju sniegtā informācija par atkritumu apsaimniekošanu 2018. gadā,
Latvijas tirgū ik gadu nonāk vairāk nekā 5000 tonnu bateriju un akumulatoru.
Šķiet – nav jau nemaz tik daudz, sevišķi salīdzinājumā ar citiem atkritumu
veidiem. Turklāt atpakaļ tiek savākti aptuveni 45%, kas ir gluži labs
rezultāts, taču ne spīdošs, nedaudz iedziļinoties. Nonākot apkārtējā vidē, baterijas
ir daudz bīstamākas par citiem atkritumu veidiem, tāpēc nez, vai šajā gadījumā
skaitļi ir īstais kritērijs, kā novērtēt to apsaimniekošanas sekmīgumu.
Kāpēc tad baterijas ir bīstamākas par citiem atkritumiem?
Plastmasa dabā sadalās ļoti lēni – zālē
nomesta plastmasas pudele turpat gulēs vēl pēc pāris simtus gadu. Taču
baterijas dara tieši pretējo – nonākot augsnē, tās sadalās, no tām iztek
ķīmiskas vielas, kas iesūcas gruntsūdeņos un tālāk jau nonāk, piemēram,
dzeramajā ūdenī, ko ikdienā lietojam. Mēs negribam dzert ūdeni ar plastmasas
piemaisījumiem un tāpat diez vai ilgojamies pēc smagajiem metāliem savā glāzē,
bet tieši to iegūstam, pametot baterijas likteņa varā. Ja plastmasas atkritumus
ir viegli ieraudzīt, pacelt un izmest tiem paredzētajā vietā, tad baterijas ir
daudz mazākas un ceļmalas zālē vai meža krūmājā paliek nepamanītas, apaug ar
sūnām un padara savu netīro darbu. Otrs aspekts, par ko aizdomājamies vēl
retāk, – bateriju ražošanā tiek izmantoti dažādi metāli, piemēram, svins,
kadmijs, dzīvsudrabs. Tāpat kā nafta, ko izmanto plastmasas ražošanā, tie nav
atjaunojamie resursi, taču atšķirība tāda, ka šo metālu rezerves zemes dzīlēs
ir daudz mazākas nekā naftas krājumi. Tāpēc arī no resursu pārvaldības viedokļa
bateriju un akumulatoru izmešana sadzīves atkritumos ir vieglprātīgs zaudējums.
“Latvijas Zaļā punkta” aptaujas rāda, ka tendence šķirot
baterijas ar katru gadu nedaudz palielinās – šogad to dara par 7% vairāk
iedzīvotāju nekā 2018. gadā. Vienlaikus pirms dažām dienām manam bērnam pirmklasniekam
bija pārbaudījums dabaszinībās par atkritumu šķirošanu, kur par bīstamajiem
atkritumiem – baterijā, autoriepām, eļļām utt. – nebija ne vārda. Tieši bērni
ir tie, kuri, apgūstot jaunas zinības, pamāca arī savus vecākus un mudina
mainīt ģimenes paradumus. Skolās apgūstamais materiāls liecina, ka pieaugušo
izpratne par bīstamo atkritumu šķirošanu nebūt nav pietiekama. Vienlaikus,
atšķirībā no citu atkritumu šķirošanas konteineriem, bateriju konteineros daudz
retāk redzams nevēlams piejaukums, kas, iespējams, skaidrojams ar labu
iedzīvotāju informētību, bet varbūt arī ar to, ka te paliek mazāk vietas
pārpratumiem – baterija ir baterija neatkarīgi no formas vai izmēra, un
nevajadzētu rasties pārdomām, kurā konteinerā to likt.
Ja pirms pieciem gadiem nepietiekamu bateriju šķirošanas
infrastruktūru varēja minēt kā šķērsli atbildīgai šķirošanai, šodien tas vairs
nav arguments: “Latvijas Zaļais punkts” sadarbībā ar partneriem bateriju
šķirošanu nodrošina vairāk nekā 300 vietās visā Latvijā – veikalos, pasta
nodaļās, degvielas uzpildes stacijās. Vairums Latvijas iedzīvotāju kā galveno
bateriju šķirošanas vietu minējuši tieši tirdzniecības vietās pieejamos
konteinerus. Tiesa, attīstītas infrastruktūras nekad nevar būt par daudz. Ja
veikali un atbildīgi zīmoli patiešām izrāda iniciatīvu un labprāt ievieš
bateriju šķirošanas konteinerus savās telpās, daudz lielāku aktivitāti varētu
vēlēties, piemēram, no namsaimnieku puses. Speciāla kastīte daudzdzīvokļu nama
pirmajā stāvā nudien neaizņem daudz vietas, toties būtu krietni ērtāks
risinājums iedzīvotājiem, kuriem pat nenāktos iziet no mājas, lai atbrīvotos no
izlietotajām baterijām.
Latvija nav vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur bateriju
šķirošana ir samērā jauna lieta, un mērķi mums visiem ir vienādi. Tomēr jau
tagad atkritumu apsaimniekotāji saskaras ar izaicinājumiem, ko rada arvien
pieaugošie bateriju savākšanas apjomi, jo pārstrādes rūpnīcu jauda neaug ar
tādu pašu vērienu. Pārstrāde kļūst arvien dārgāka, rindas – garākas. Bīstamo
atkritumu pārstrādes rūpnīcas pakalpojumi maksā piecas un pat 10 reizes dārgāk
nekā, piemēram, plastmasas maisiņu pārstrāde. Latvijā baterijas tikai šķirojam
un eksportējam pārstrādei uz Poliju, Vāciju, Spāniju. Tomēr es uzskatu, ka
savāktā bateriju apjoma norma, kas šobrīd ir nedaudz virs 40%, būtu
jāpalielina.
Salīdzinājumam – plastmasas iepakojuma atpakaļ savākšanas
apjoms ir noteikts 50% apmērā no tirgū novietotā apjoma. Taču jāsaprot, ka
plastmasas, kartona un koka atkritumu ir ļoti daudz, tāpēc 50% ir iespaidīgs
apjoms. Bateriju gan salīdzinoši ir mazāk, taču arī 40% no kopējā apjoma ir
niecīgs daudzums, turklāt baterijas, nonākot vidē, ir daudz bīstamākas. Tāpēc
ne jau skaitļi ir mūsu īstais mērķis. Daudz svarīgāk ir panākt, lai sabiedrība
apzinātos bīstamo atkritumu kaitīgumu videi un pašu veselībai.
Lai to panāktu, likumdošanas ietvarā būtu jāvērtē ne tikai
atkritumu apjoms, bet arī to ietekme uz vidi, norādot, ka, piemēram, baterijas,
riepas vai eļļas, kas varbūt ir salīdzinoši neliels procents uz kopējā
atkritumu apjoma fona, tomēr būtu jāsavāc maksimāli daudz. Diemžēl līdz šim aiz
skaitļiem pazūd faktiskā bīstamība. Tāpat arī pašvaldību iepirkumos būtu
ieteicams daudz detalizētāk aprakstīt prasības bateriju apsaimniekošanai, lai
neatstātu vietu stiepjamām interpretācijām. No otras puses, šobrīd notiek darbs
pie jaunā valsts atkritumu apsaimniekošanas plāna, un pirmo reizi pa ilgiem
laikiem tajās parādījusies jauna pozīcija – izdevumi sabiedrības izglītošanai,
kas ir apsveicami. Jo vairāk ieguldīsim, skaidrojot, ko un kur izmest, kāpēc
tas vajadzīgs un kā labāk šķirot, jo ātrāk sabiedrības apziņa no skaitļiem
pārslēgsies uz “labi” vai “slikti” un jo ātrāk bateriju šķirošana nonāks
dabaszinību stundu dienaskārtībā, katra indivīda ikdienā un kopīgā izpratnē par
tās svarīgumu.
