Divas nedēļas no manas dzīves aizskrēja kā vēja spārniem. Tā secinu ne tikai es, bet arī daudzi, kuri atvaļinājumā pavada tikai pusmēnesi. Taču realitāte ir tāda un nākas tai pielāgoties, sakoncentrējot visas savas domas un maņas divu nedēļu atpūtai. Speciāli noliktā grāmatu kaudzīte tā arī stāv neaiztikta, jo reāli pietrūka laika nesteidzīgi iegrimt grāmatu pasaulē. Toties visi pārējie iecerētie plāni ir godam īstenoti – bērni apciemoti, veselība uzlabota, skaistuma procedūras apmeklētas, Trikātas kapusvētkos ir būts, radu onkulis skaistā dzīves jubilejā apciemots un apsveikts, dārzs izravēts, gailenes ziemas krājumiem salasītas un dažas filmas vēlā vakara stundā noskatītas.
Tas, kas mani nolika uz pauzes, bija kaut kas pilnīgi negaidīts. Kurš gan gaida, ka bezmaz vai vienā dienā no ierindas izies automātiskā veļas mazgājamā mašīna un ledusskapis. Tas gan mani spēja novest līdz asarām. Bet ko tad daudz izraudāsi? Bija jāgādā jauna tehnika, cik ātri vien var. Dzīvojot dažas dienas bez ledusskapja, jutos briesmīgi. Par pārējām neērtībām nemaz nerunājot, jo, skatoties uz netīrās veļas kaudzi, sevis bija tik ļoti žēl. Jā, pie visa, kas atvieglo mūsu dzīvi, un ērtībām cilvēks pierod. Iedomājoties, ja man tagad gultas veļu nāktos mazgāt ar rokām vai, labākajā gadījumā, izmantot vietējās veļas mazgātavas pakalpojumus, nu galīgi nebiju priecīga.
Joprojām viena no manas bērnības spilgtākajām atmiņām ir par to, kā sestdienās jau no agra rīta mamma lielajā alumīnija veļas katlā salika baltos palagus, spilvendrānas un gultas pārvalkus, piebēra kā lielu dārgumu Igaunijā nopirkto veļas balinātāju “Lilly” un vārīja uz gāzes plīts. Virtuvi piepildīja garaiņi un ne visai patīkams balinātāja aromāts. Pēc tam karsto veļu iegāza veļas mazgājamajā mašīnā “Rīga” un kūla. Pēc tam izmazgātos palagus un pārējo veļu skaloja vannā un ar rokām izgrieza. Tolaik tādas centrifūgas nebija. Ja pa “blatu” izdevās tādu nopirkt, tas bija kaut kāds nesaprotams aparāts, no kura man bija bail. Mamma ņēmās visu dienu. Jau tad, domājot par pieaugušo dzīvi, nodomāju, ka veļas mazgāšana būs viena no nepatīkamākajām nodarbēm.
Paldies inženieriem un citiem gudrajiem, kuri izdomāja veļas mazgājamos automātus. Kad tāds parādījās mūsu mājās, pirmo reizi mazgājot drēbes, sēdēju klāt ar pavērtu muti. Tas bija kaut kas neredzēts, ka ir jāieliek netīrās drēbes, jāpieber pulveris un pēc kāda laika jāizņem tīras un smaržīgas drēbes. Pasaka, ne dzīve! Domājot par savām vecmāmiņām un mammām, kā viņām vajadzēja ņemties, lai ģimene gulētu tīros palagos un nēsātu tīru apģērbu, viņu čaklums jāpiemin ar labu vārdu. Tolaik saimniecēm nebija šādu ekstru, kas mums ir pašsaprotama lieta. Šīs iespējas mājas soļa atvieglošanai novērtēju un priecājos, ka mana dzīve nesadrūp pie netīrās veļas kalniem.
Lai jūs atvaļinājumā nepiemeklē sadzīves likstas, tikai jauki brīži, kas uzlādē turpmākajam darba cēlienam!
