Zinu, ka tā būs, bet ir grūti tam noticēt, – beidzot, iespējams, pēc sešu gadu (varbūt vairāk, varbūt mazāk, kas to vairs atceras) pauzes, Smiltenes Jāņukalna brīvdabas estrādē atkal notiks pasākumi. Pirmie jau sestdien, 24. maijā, Jāņukalnu iesildīs Smiltenes jauniešu grupa “Pusnakts brigāde”, Smiltenes pūtēju orķestra ansamblis un Smiltenes raibā kora lielākā fane Jogitas tante, vācot ziedojumus Jāņukalna atjaunošanai un uzturēšanai. Lielie atklāšanas svētki atjaunotajā Jāņukalna estrādē būs 1. jūnijā ar daudziem un dažādiem pasākumiem.
Tuvojoties lielajam notikumam – Jāņukalna atkal ieiešanai kultūras notikumu apritē, manī raisās sentiments – mīlestība ar nedaudz skumju piesitienu pret manu dzimto pilsētu Smilteni. Sentiments tāpēc, ka gribot negribot atceros Jāņukalnu savā bērnībā, jaunībā un arī ne tik senā pagātnē tādu, kādu es to piedzīvoju, jo tā, kā toreiz, vairs nebūs. Bet gan jau būs tā, kā tam jābūt tagad, lai Jāņukalns ierakstītos arī šodienas visjaunāko smilteniešu pasaules uztverē kā vērtīgs kods, kas atslēdz durvis uz spilgtām emocijām un no tām izrietošām vērtībām, kas nav atrodamas digitālajā vidē un kas atraisās, tikai pašam esot klāt, līdzi pārdzīvojot vai līdzdarbojoties. Un Jāņukalns ar savu auru, manuprāt, to spēj dot.
Viena no manām spilgtākajām maza bērna atmiņām par Smilteni saistās tieši ar Jāņukalna estrādi. Maza, sīka epizode, bet joprojām atceros to krāsainu. Vecāki bija mani paņēmuši līdzi uz teatralizētu uzvedumu. Atmiņā palicis gājiens gar estrādi, jātnieki zirgos, tas, kā uz skatuves jaunieši izspēlēja kaut ko par dzelteniem cālīšiem. Tā pacilājošā svētku piedzīvošanas sajūta joprojām ir manī.
Mums katram bērnībā tiek ielikts pamats, kāpēc mums patīk tādas vai šitādas lietas. Jāņukalns ir īpaša vieta, kur saslēgties vienā vilnī ar amatiermākslu un profesionālo mākslu, jo tai ir vairāk nekā 100 gadu vēsture. 1910. gadā Smiltenes muižas īpašnieks firsts Pauls Līvens noslēdza līgumu ar Smiltenes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību un nodeva tai beztermiņa lietošanā 4,7 desetīnas lielu zemes gabalu tagadējā Jāņukalnā. Gadu vēlāk bija gatavs Jāņa parks (Jāņukalna priekštecis). Līvens arī bija noteicis, ka Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai līdz 1914. gadam jāuzceļ ēka, kas kalpotu visai pilsētas sabiedrībai. Skaistās divstāvu koka ēkas Jāņukalna galā diemžēl sen vairs nav, tā nodega 1999. gada 9. februāra vakarā. Taču joprojām atceros, kāds šis nams izskatījās iekšpusē, ar kāpnēm katrā pusē uz otro stāvu un ar zāli pirmajā stāvā. Man šķita, ka gaiss tur smaržo īpaši. Padomju laikā Jāņukalna ēkā atradās 7. ceļu daļas darbinieku kabineti, vienā no tiem strādāja mans tētis, šad un tad gāju pie viņa ciemos, bet zālē “septītie” savu darbinieku bērniem rīkoja Jaungada eglītes.
Ticu, ka katrai vietai ir sava enerģija, ko atstājuši notikumi un cilvēki, kas tur dzīvojuši un strādājuši. Jāņukalns glabā daudzu smilteniešu paaudžu nospiedumu un, manuprāt, labu. Ne velti Jāņukalna estrādes atjaunošanā brīvprātīgi iesaistījušies tik daudzi cilvēki.
