Vides un ūdenssaimniecības problēmas, kas cieši
saistītas ar klimata pārmaiņām, ir jautājumu lokā, ko pēta LLU Vides un
būvzinātņu fakultātes mācību spēks un fakultātē jaunākais zinātņu doktors
Artūrs Veinbergs. Viņa pērn aizstāvētais promocijas darbs saistās ar ūdeņu
tīrību upju sateces baseinos, kas atrodas apvidos ar lauksaimnieciski
izmantojamo zemi.
– Globāli klimata izmaiņas galvenokārt tiek saistītas
ar izmešiem – ogļskābo gāzi, kuras īpatsvars cilvēka darbības rezultātā
palielinās Zemes atmosfēras zemākajos slāņos. Tiek lēsts, ka par 0,7 grādiem
jau ir augusi atmosfēras zemāko slāņu temperatūra un, iespējams, tā var
palielināties vēl. Tomēr lielu daļu sabiedrības tas pārāk nesatrauc, klimata
izmaiņas vēl nav tik ļoti izjūtamas. Kā jūs raksturojat sabiedrības attieksmi
pret apdraudējumu, ko izraisa dabas resursu pārmērīgs patēriņš?
Cilvēku atmiņa ir īsa –
mēs bieži izdarām secinājumus, vadoties pēc īstermiņa atmiņas. Iztēle mums
bieži vien ir visai aprobežota. Bet cilvēkus tajā nevar vainot, jo bez labi
pieejamām zinātnisku pētījumu atziņām mums patiesībā ir gandrīz neiespējami
salikt visus puzles gabaliņus kopā un sajust dabas procesu sakarības.
Diskutējot ar studentiem, ir skaidrs, ka dažkārt ir sarežģīti pat iedomāties,
kādu ietekmi uz dabu atstāj mūsu ikdienas darbības, piemēram, neaizgriezts
ūdens krāns vai klikšķi internetā un failu glabāšana serveros. Mēs, piemēram,
zinām, ka Latvijā ūdens ir daudz, bet neiedomājamies kaut vai par enerģijas
patēriņu, attīrīšanu un dezinfekciju, kas nepieciešama, lai mēs varētu
šķiesties ar tīru ūdeni. Tīru ūdeni bieži aiztecinām kanalizācijā, kur atkal
tas tiek sūknēts, attīrīts, ietekmē attīrīšanas ietaišu efektivitāti.
Neiedomājamies par enerģiju, resursiem un piesārņojumu, kas veidojas, kamēr
mūsu rīta kafija tiek attransportēta no Brazīlijas. Tāpat enerģijas un resursu
patēriņš nepieciešams, lai nodrošinātu datu uzglabāšanu, pārsūtīšanu serveros.
Dažkārt izskan maldīgs
priekšstats, ka zaļāki mēs varam kļūt, ja piesārņojumu neradīsim Latvijā. Bet
vai vienkārši nenomainām piesārņojuma lokāciju? Iepērkot ārvalstu produkciju,
Āzijā ražotas preces, mēs nevaram vainot šīs valstis radītajos siltumnīcas
efektu izraisošo gāzu apjomos. Tā taču ir mūsu sabiedrība, kas pieprasa šīs
preces un reizē ar to arī dabas resursu patēriņu. Kāds britu kolēģis reiz
asprātīgi teica: “Cūkas lido.” Proti, lokāli risināta vides ilgstspējības
problēma var nozīmēt piesārņojuma lokācijas maiņu, bet ne samazinājumu.
Problēmas nepieciešams risināt globāli, bet ne mazāk svarīga ir individuālā rīcība
un domāšana. Sabiedrības kopējā domāšana galu galā nosaka, ko mums politiķi
piedāvās, lai viņus ievēlētu. Var jau arī saprast, ka sabiedrībai ir vieglāk
pieņemams politiskās partijas piedāvājums nodrošināt pilsētā bezmaksas
sabiedrisko transportu, nevis pasākumus, kas, piemēram, veicinātu bioloģisko
daudzveidību vai siltumnīcas efekta gāzu izmešu samazināšanos.
– Klimata izmaiņas
galvenokārt tiek saistītas ar siltumnīcas efekta gāzēm – ar vajadzību dabai
draudzīgāku padarīt aviotransportu, mazāk dedzināt ogles un naftas produktus.
Taču arī lauksaimnieciskā ražošana būtiski ietekmē gan mūsu upju, gan Baltijas
jūras ekoloģisko sistēmu un tā savukārt arī klimatu.
Audzējot pārtiku, daļa augu barības vielu izskalojas no
augsnes un nonāk ūdenī, daļa nonāk jūrās, okeānos, ietekmē aļģu augšanu.
Savukārt aļģes ietekmē lietus intensitāti un sadalījumu virs okeāna un
sauszemes, ietekmē mākoņainību, temperatūras sadalījumu un vēja ātrumu. Varam
secināt, ka klimatu ietekmē ne tikai siltumnīcas efekta gāzu emisijas. Zināms
jau, ka lielākie vaininieki upju aizaugšanā ir zemnieki, kas ar minerālmēsliem
apstrādā laukus. Bet mums jau vajag arī to labību, ko zemnieki izaudzē.
Intereses jāsabalansē.
Kā tas var būt, ka mikroskopiskās aļģes, kas pārmērīgi
savairojušās no slāpekļa un fosfora koncentrācijas ūdeņos, ietekmē lietus
veidošanos? Mēs varam iedomāties sakurinātu pirti. Kad tajā uzmet garu, taču
neveidojas mitra gaisa mākoņi. Ūdens pilītes nosēžas un sakrājas uz virsmām –
pirts sienām un logiem. Arī gaisā ir vajadzīgas kādas virsmas, kur sakrāties
ūdens pilieniem. Izpētīts, ka aļģes gaisā veido ar vielmaiņu saistītas
izkliedētas daļiņas, kas savukārt piesaista ūdeni. Arī pilsētās un to tuvumā
līst vairāk, jo tur gaisā veidojas sīkas
gaisa piesārņojuma daļiņas, kas piesaista ūdeni. Mitruma daudzumu gaisā
tā īsti neietekmē, bet gan maina to, kur tieši lietus varētu nolīt. Savukārt,
ja veidojas nokrišņi, veidojas arī mākoņi, kas ietekmē zemes virsmas
temperatūru. No temperatūras starpības dažādās vietās rodas vējš.
Mums vajadzētu prast izmantot eitrofikāciju jeb aļģu
pārmērīgu savairošanos, kas rada problēmas. Aļģes aug, pārlieku daudz
savairojas un pūst, tādējādi patērējot ūdenī esošo skābekli. Baltijas jūrā
mazāk paliek mencu un citas zivju, kas no senseniem laikiem šeit dzīvojušas.
Bet varbūt aļģes mēs varam lietot pārtikā, medicīnā vai iegūt no tām enerģiju?
– Jūs studentiem pasniedzat studiju kursus, kas tieši
saistās ar lauksaimniecības zemju izmantošanu.
Klimata izmaiņas ietekmē
gan gruntsūdeņu, gan virszemes ūdeņu sadalījumu. Zinātnē bieži tiek izdalīti
trīs ūdens noteces veidi. Pirmais – virszemes notece jeb tērcītes, kas
iet pa zemes virsmu (aptuveni 80 procentu no šīs noteces rada kūstošais
sniegs). Otrais – drenu notece un trešais – pazemes ūdeņu notece. Šo komponenšu
sadalījums ir svarīgs, vērtējot barības vielu izskalošanos. Mēs esam
ieinteresēti, lai minerālmēsli mazāk izskalotos un nonāktu upēs. No otras
puses, zināmā mērā ūdens ir nepieciešams, lai augi varētu uzņemt minerālvielas.
Ja nav ūdens, minerālmēslus var kaisīt, cik grib. Līdz augiem tie nenonāks, bet
iztvaikos gaisā, vairojot siltumnīcas efekta gāzes, vai rudens lietavās
ieskalosies ūdenstecēs. Sakarā ar globālo sasilšanu sniega Latvijā ir mazāk. No
savas bērnības atceros, ka braucu ar velosipēdu pa sniegainu ceļu uz skolu, bet
pēdējā laikā, neskaitot tikko aizvadīto ziemu, ziemās sniega ir kļuvis mazāk.
Īpaši šajā ziņā izcēlās 2019./2020. gada ziema. Laika ziņu vīrs Toms Bricis pat
runāja, ka tik siltas un mazsniegainas ziemas Latvijā varētu būt vien 21.
gadsimta beigās. Taču lauksaimniecības un ūdens piesārņojuma kontekstā noteikti
saskatāmas pozitīvas iezīmes – pavasarī nelielā sniega sega izkūst, samazinot
augu barības vielu izskalošanos ūdenstecēs, dod iespēju ātrāk sākt lauka
darbus.
– Silto, mazsniegaino ziemu dēļ desmit gadi Latvijā ir
pagājuši bez lielākiem plūdiem. Beidzamo reizi tie bija 2010. gadā. Tad
Kalnciemā, kas atrodas Lielupes krastā, pa Jelgavas ielu varēja braukt ar
laivu.
Tradicionāli laiku laikos tā ir bijis, ka upju noteces
maksimums ir vērojams pavasarī palu laikā. Savulaik profesors Ansis Zīverts
aicināja lasīt Edvarta Virzas “Straumēnus”, kur precīzi ir aprakstīta palu
sākšanās Zemgalē Lielupes baseinā. Mūsdienās sevišķi mazajās upēs aina veidojas
citādāka. Kolēģis profesors Ainis Lagzdiņš secinājis, ka, piemēram, Saldus
novadā Mellupītei maksimālā gada notece vērojama tieši vasarā. Nav aizmirstami
2017. gada augusta plūdi Latgalē un Ziemeļvidzemē, kad Rēzeknes novērojumu
stacijā tika secināts, ka 32 stundās ir nolijuši 159 milimetri jeb apmēram
piektā daļa no visa gada normas (Latvijā vidējais gada nokrišņu daudzums ir 692
milimetri). Toreiz Pededzē pie Litenes ūdens līmenis pacēlās par diviem
metriem, bet Vaidavā un Tirzā – par pusotru metru. Applūda ceļi, dzīvojamās un
saimniecības ēkas, labības sējumi, dārzi. Var atzīmēt arī vasaras plūdus 2001.
gada jūnijā Jelgavas novadā, kad mazā Vilces upīte pārrāva dambi un trijos
pagastos tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Klimata izmaiņas saistās ar
ekstrēmām dabas parādībām – gan plūdiem, gan sausumu. Eitrofikācija jeb aļģu
savairošanās ūdeņos tur nav vienīgais un varbūt ne dominējošais faktors, bet
arī tam varētu būt sava nozīme.
– Apzinoties, ka cilvēces radītā slodze dabai ir
problemātiska un ka ir jāatrod ilgtspējīgas attīstības modeļi, kā jūs
personīgajā dzīvē cenšaties būt dabai draudzīgs?
Manuprāt, pandēmijas
laikā ieviestais attālinātais darbs ar studentiem ir dabai draudzīgāks nekā,
ja, tērējot resursus, braucām un vienmēr tikāmies klātienē. Uz darbu fakultātē
devos parasti ar vilcienu, kas ir dabai draudzīgākais transporta veids. Parasti
nopērku mēnešbiļeti. Kopš 2008. gada esmu veģetārietis. Ir zinātniskas aplēses,
ka Zeme varētu izturēt 11 miljardu cilvēku kopumu, taču ar nosacījumu, ka
ievērojama daļa ir veģetārieši. Citādi ap 70 procentiem lauksaimniecības zemes
tiek tērēts, lai audzētu lopbarību. Gaļas lopu audzēšana prasa daudz enerģijas.
Protams, cilvēki, kas ēd pašu nomedītu, ar pārtikas pārpalikumiem barotu vai
pļavās noganītu lopu gaļu, var būt dabai draudzīgāki par veģetārieti, kas
regulāri patērē ārzemēs speciāli gatavotus veģetārus produktus. Tomēr domāju,
ka mums ir vērts apdomāt, kā, uzņemot nepieciešamās barības vielas, gaļu ēst
retāk.
Publikācija sagatavota ar Latvijas
vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
