Mums zināmais Maskavas baņķieris Pjotrs Avens nesen nokaitinājis dažus komentētājus, paziņodams, ka sabiedrība iedalāma – pārliekot frāzi latviešu gramatikā – “vinnētājos un lūzeros”.
Tātad, no bijušajiem padomju ļautiņiem neliela daļa pieder veiksminiekiem, bet visa pārējā cilvēku masa ir neveiksminieki. Daļa taisnības šajā iedalījumā ir, jo aizvien iedzīvotāju vairums visu prasa tikai no valdībām: nodrošinājumu ar darbu, bezmaksas dzīvokļus, bezmaksas ārstēšanu slimnīcās, vārdu sakot, maizi un izpriecas. Teiktais pilnā mērā attiecas arī uz Latviju, jo sabiedrības vairumam gandrīz gēnu līmenī iesēdies uzskats, ka pašam nekas nav jālemj, ja reiz milicija dzītin dzen strādāt pašus pēdējos dzērājus.
Bet arī sociālisma laikā tapa jaunbagātnieki, kas prata par sevi parūpēties. Beidzoties prihvatizācijai, veikalnieku pulkā izkristalizējās īstie uzņēmēji, tie, kas cilvēkus nodrošina ar darbu. Diemžēl sociālisma paliekas domāšanā visus veiksminiekus mums liek uzskatīt par blēžiem, zagļiem un asinssūcējiem, tāpat viens otrs savu biznesu sen pārcēlis tālāk no “muļķu zemes” Latvijas.
Bet Latvijas savdabība ir tā, ka protam zākāt tikai latviešu uzņēmējus, kamēr daudzie cittautieši paliek nepamanīti līdz laikam, kamēr kāds Ivanovs pasūta savas sievas nogalināšanu vai arī tad, ja kādi citi savas bankas “nolaiž un grunti”. Bet darbojas tāds Stepanovs, ar kuru manipulē Maskava, piemēram, lai ietekmētu “Latvijas Avīzes” saturu, jo šim Stepanovam sagrābt kontroli pār Ventspili traucē pa tiesām vazātais Lembergs.
Bet Kremlim nav citas intereses, kā pilnībā sagrābt visus tranzītceļus un ostas. Kas grib šos jautājumus izprast, tiem iesaku izlasīt interviju ar Igaunijas bijušo premjeru Martu Lāru.Kas attiecas uz lūzeriem jeb neveiksminiekiem, tad kopumā tā īslaicīga nelaime, ko krīze veicina pārvarēt.
Vajag tikai rosītiesJa cilvēks nesamierinās ar neveiksminieka statusu, tam visas cerības ar laiku ierindoties veiksminiekos. Aizvadītā vasara rādīja, cik lielā mērā katrs ir pratis mainīt savu domāšanu – un domāšanu nākas mainīt arī pašiem bagātākajiem veiksminiekiem.
Šā gada ziemā aicināju ikvienu iedzīvotāju, kam vien iespējams, pievērsties pārtikas izaudzēšanai mazdārziņos. Tobrīd atradās prātvēderīgi iebildēji, kuri šādus aicinājumus vērtēja par cilvēka dabai necienīgu darbošanos. Sak, vai tad no modernās saimniekošanas atgriezīsies pie naturālās saimniekošanas?
Tagad laimīgi tie, kas paklausīja maniem un daudzu citu aicinājumiem, jo pagrabi un pieliekamie kambari pilni visdažādāko produktu. Meža ogu un gaileņu vācēji pat savu latiņu nopelnīja. Bet bija arī tādas laucinieku un mazpilsētnieku ģimenes, kas augstprātīgā vīzdegunībā atteicās pat no pagasta vadības izrādītas pretimnākšanas. Nelabojami lūzeri laikam gan ir tie, kas rušināšanos kāpostu vagā uzskata par apkaunojumu, kamēr pazagšana viņiem kaunu nesagādā.
Aizvadītā vasara bija gana dāsna tiem, kas strādāja. Pavasara ilgais sausums un vēsums veģetāciju gan aizkavēja par divām nedēļām, daudzviet sējuma gurķi pat neuzdīga, bet vēlāk sētie sāka ražot tikai augusta beigās, toties to visu kompensēja izcili bagātā augļu dārza raža. Man personīgi ap pustonnu ābolu nācies bērt komposta kaudzē, bet Kaukāza plūmes piebirdināja dzeltenu klājienu.
Daudzi gatavo sulas, bet Smiltenes pusē esot vairāki azartiski mājas vīna gatavotāji. Gan dārza, gan meža ogas esam iemācījušies ne tikai konservēt, bet arī iesaldēt ziemai. Starp citu, iesaldēt var arī sviesta pupiņu pākstis un daudz ko citu.
Un tā: ziemai esam sagādājuši kartupeļus, burkānus, bietes, kāpostus, kolrābjus, ķirbjus, zirņus, pupas, pupiņas, sīpolus, ķiplokus, selerijas un varbūt arī pastinakus, melnsaknes un vēl un vēl. Savukārt burkās ziemu gaida sulas, kompoti, ievārījumi, kabači, gurķi, tomāti un sēnes. Kam krājumi lielāki, tas vairs nav pieskaitāms neveiksminiekiem.
Retāk uz aptiekuDārzkopības lielaudzētājiem un tirgotājiem cilvēku pašnodrošinājums var nepatikt, bet tie, kuriem knapi ar naudiņu, lieli pircēji vienalga nebūtu. Tas pats sakāms par veselības pašaprūpi. Ne vienmēr vajadzīgs pirkt tabletes, daba pati mums piedāvā vislabākos medikamentus.
Pirmkārt jāmin dziednieciskās tējas, un mūsdienās ir gana daudz literatūras, lai visu noskaidrotu. Ir brīvā dabā ievācamas drogas, bet daudzas tējas audzējamas dārzos: kumelītes, melisa, kaķumētra, piparmētra, kliņģerītes… Svaigi, žāvēti un iesaldēti augļi un ogas arī ir ne ar ko neaizvietojama aptieka. Žurnāla “Zintnieks” oktobra numurā Andris Špats publicējis rakstu “Antioksidanti”, kur izmantoti amerikāņu pētījumi.
Izrādās, ka veselības stiprināšanā visvērtīgākie ir tie augļi un ogas, kas aug mūsu pašu dārzos, kamēr siltzemju augļi daudzkārt mazvērtīgāki. Amerikāņi pirmajās vietās liek aronijas, melno plūškoku un dižbrūkleni jeb lielogu dzērveni.
Seko kazenes, avenes, āboli, plūmes. Tiesa, pētījumā nav amerikāņiem nepazīstamo kultūru – melleņu, smiltsērkšķu, dzērveņu, spradzeņu, krūmcidoniju. Intuitīvi jūtu, ka visas citas ogas pārspēj mums jau pazīstamā citronliāna – ar šo ogu uzlējumu es personīgi pavasarī novērsu sirds aritmiju.
Citronliāna un dižbrūklene ir īstās brīnumzālītes, kas mūs spēj pasaudzēt no draudīgās cūku gripas.
