Ko var sagaidīt, ja vecmāmiņa aicina iekostēt? Ja ērģemietis tevi nosauc par prokvastu, vai ir vērts apvainoties? Kas ērģemiski ir brička? Ja rodas interese noskaidrot šo tikai Ērģemes pusē ierasto un saprotamo vārdu nozīmi, būs jāielūkojas latviešu izcilās valodnieces Elgas Kagaines sastādītās “Ērģemes izloksnes vārdnīcas” vienā no trim sējumiem. Viņa pētījusi arī citas izloksnes, bet “Ērģemes izloksnes vārdnīca” ir visskaistākais, vispaliekošākais piemineklis mīlestībai pret savu dzimto pusi, mīlestībai pret tās valodu.

Aizvadītajā sestdienā, 5. aprīlī, Valkas novada Centrālajā bibliotēkā notika izzinošs un interesants pasākums, veltīts novadnieces Elgas Kagaines 95 gadu jubilejai. Viņa 2007. gadā 76 gadu vecumā devās mūžībā un atdusas Valkā, Cimzes kapos.

Klausoties E. Kagaines dzīves stāstu, atklājās ne tikai viņas stingrais raksturs un apzinātā mērķtiecība, izcilās darba spējas un pacietība, bet arī piedzīvotie skaudrie dzīves notikumi. Iespējams, tie uz visu E. Kagaines dzīvi atstājuši nospiedumus – viņa bijusi diezgan noslēgta un savrupa. Atvērusies, tikai esot kopā ar pašiem uzticamākajiem cilvēkiem. E. Kagaines piedzīvoto atklāja Valkas bibliotēkas vecākās bibliotekāres novadpētniecības darbā Janas Čākures pierakstītās E. Kagaines klasesbiedrenes Judītes Gudrītes (tolaik – Vēveres) atmiņas. J. Gudrīte savā cienījamā vecumā joprojām dzīvo Valkā.

Laikabiedru atmiņās – ar stingru stāju, drosmīga un gudra

Klasesbiedrene Judīte atceras, ka 1945. gadā kopā ar Elgu sākušas mācīties 9. klasē. Klases audzinātāja bijusi Lūcija Pence. Viņa meitenes iepazīstinājusi ar Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības statūtiem. Jaunatnes apvienība bijusi par brīvu, neatkarīgu Latviju. Biedru uzdevums bijis “organizēt draugus uzticamus, neko pašlaik nedarīt, gaidīt, kādu komandu dos. Kādus sakarus meklēt pretpadomju aģitācijas pasākumos”. Visi uzdevumi tādi, kas tā laika jauniešiem bijuši pa prātam – nevardarbīgi. Jaunieši šur tur uzrakstījuši uz sienām: “Sitiet krievus!”, “Latvieši, sagaidiet 18. novembri!” Valkā uz stūra – lielajā krustojumā – bijis avīžu kiosks. Judīte atceras, ka kioska vienā stūrī uzrakstījuši “Dievs, svētī Latviju”, bet otrā pusē – “Velns, parauj Krieviju”. 18. novembrī izkāruši sarkanbaltsarkanos karodziņus, sapušķojuši Brāļu kapus.

Taču kāda liktenīga gadījuma dēļ, kad pie kultūras nama sašāva kādu partijnieci un sāka meklēt vainīgo, arestēja skolotāju. Viņa, zinot, ka bērni neko sliktu nav darījuši, nosauca viņu vārdus.

Judīte, atceroties tā laika notikumus, stāsta: “Vakarā nāk un ņem mūs tā kā ogas. Aizved mūs visus uz čeku Rīgas ielā 27 – divstāvu māju ar tornīti augšā. Augšā viena liela istaba pa visu to tornīti. Mūs tur saved visus kā vienu. Visu laiku izsauc vienu un otru, un trešo. Kaut ko prasa, kaut ko pieraksta. Mēs visi tur joku pilni. Tajā istabā mums tādas lustes bija – smejamies un jokus dzenam, kuģus lādējam, visādas mīklas minam. KagaiņElgai mamma izvārījusi tādu lielu kastroli ar ķīseli no kaltētiem āboliem, plūmēm un rozīnēm. Ar ragaviņām atvelk un nes mums augšā to lielo katlu. Kā mēs visi to ķīseli ēdām! Nu tak vienas lustes! Visi barā smejam un velnu dzenam. Mums tak prātā nenāca, ka mums par to nez kas būs. Mēs jau tikai par to domājām, ka mūs izslēgs no skolas.”

Bet tad visi aizvesti uz Rīgu, uz Stabu ielu 12, uz čekas māju. Jaunieši bija lasījuši grāmatu “Baigais gads” un zināja, ka čeka ir moku kantoris. Atmiņas vēsta, ka meitenēm lika noģērbties pavisam plikām. Tad pēc kārtas visas iztaustīja – visas vīlītes, matus.

“Man bija gredzentiņš. KagaiņElgai smuks tāds gredzens uzdāvināts. Viņai gari mati, bizes. Viņa saka: “Es paslēpšu matos.” Un paslēpa, viņai neatrada. Manu paņēma – traki žēl. Kas to zin, kas to nonēsāja,” savās atmiņās bēdājas Judīte.

Jaunieši čekā pavadījuši vismaz mēnesi. Tad pateikts, ka lieta izbeigta un lai gaidot tiesu. Visi aizvesti uz Centrālcietumu. Martā bijusi tiesa – kara tribunāls, kas piesprieda desmit gadus par dzimtenes nodevību. Pēc tam aizvesti uz Termiņcietumu. Skaidroja, ka būs etaps un sūtīs uz lāgeri. Tad vienā dienā izsauc Vēveri Judīti, Kagaini Elgu un vēl vienu. Ved ārā. Cietumam garām iet dzelzceļa sliedes. Sliežu malā apsēdina uz savām pekelītēm. Saule bijusi tik šausmīgi karsta.

Judīte savās atmiņās stāsta: “Tie, kas jau kaut ko zināja, bija teikuši, ka tad, kad uz etapu vedīs, visu, ko var, vajag uzvilkt mugurā. Etapā kopā ar zaglēniem – tie noņem visas drēbes. Bet kur tu šitajā karstajā laikā ar visām drēbēm? Es velku tās drēbes nost, lai ņem. Elga nevelk nost. Ielaiž mūs lielā zeku vagonā, pieved veselu baru zeku – tādas skuķenes bļaustās un kaujas. Viena otrai kaut ko ņem nost, grūstās. Manas lupatas tūlīt aizgāja uz izķeršanu. Ar vilcienu taisnā ceļā mūs aizveda uz Uļjanovsku. Elgu vēl tālāk aizveda.”

Tā E. Kagaine 16 gadu vecumā nokļuva Kazahijā – Džezkazganā un Balhašā. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Elga iestājās vakarskolā. Klasesbiedrene atzīst, ka Elga skolā bija gudra – labi mācījās un beidza vakarskolu. Tur skolotājs bija Arturs Goba (dzimis 1932. gada oktobrī, miris 2019. gada maijā, iemīļots bērnu dzejnieks un rakstnieks – redakcijas piebilde). Elga gribēja iestāties filologos Latvijas Universitātē, bet tas nav bijis tik viegli. Dokumenti pieņemti, bet pēc tam atklājās, ka uzņemto studentu sarakstā nav iekļauta.

Elga atbraukusi uz Valku un aizgājusi pie sava skolotāja Gobas. Viņš tolaik jau lasījis lekcijas, bijis tāds partijas cilvēks. Goba braucis Elgai līdzi uz Rīgu un nokārtojis, lai Elgu pielaiž pie iestājeksāmeniem. Bija teicis: “Pēc tam, kā būs, rādīs viņas atzīmes.” Pēc tam Elga, kad atbraukusi uz Valku, vienmēr aizgājusi pie Gobas. Sacījusi, ka viņa līdz mūža galam būšot pateicīga Gobam, ka toreiz viņu aizvedis uz universitāti.

Judīte atceras vēl kādu gadījumu: “1978. gads, vēl tīrais krievu laiks. Nāk 18. novembris. Katru gadu to atceramies, jo tā bija jau tā mūsu nedarbu diena. Izdomājām, ka derētu aizbraukt pie Elgas. Viņa Zinātņu akadēmijā ir liela sieva, vārdnīca ir jau izdota. Zinām, ka viņa ar to strādāja, tur par Ērģemi braukāja un pa Turnu. Ar Alfonu izdomājām, ka aizbrauksim pie Elgas un tādus nogāzīsim podus. Sacīsim – “mēs esam klāt, karogs ir līdzi. Tagad ejam Rīgā un kaut kur uzvelkam to augšā”. Sameklējam Elgu pēc adreses. Viņai pašai bija savs dzīvoklis. Pieklauvējam un sakām: “Elga, mēs ilgi nekavēsimies, fiksi taisāmies. Rīgā tagad spersim augšā kaut kur to karogu. Pasaki, kurā vietā, un nāc, iesim. Elgai lielas acis un nesaprot, vai mēs muļķi – ko mēs tagad runājam. Beidzot viņa sāk smieties un saka: “Es jau kaujas gatavībā!”

Sēžam pie viņas un kafijojam. Runājam, ka par 18. novembri ir ko atcerēties, vismaz pēc tik daudziem gadiem. Elga vienu cigareti pēc otras tik pīpē un pīpē, kamēr sāk klepot visi. Bet viņa tik dzer stipru kafiju un pīpē. Elga tā arī neapprecējās, bet zinātnē tika līdz pašai virsotnei – emirētā un kāda tur profesore – augstas pakāpes.”

Bērnības atmiņas – Ērģemes izloksnē

Pasākumā ar savām bērnības atmiņām, runājot Ērģemes izloksnē, dalījās lasītāju iemīļotā dzejniece, valcēniete Anita Anitīna. Viņas ģimene Valkā dzīvoja vienā mājā ar Elgas Kagaines mammu Martu un viņas māsu Elīzu. Kaimiņi abas sauca par tantīnām. Abas tantīnas pieskatīja mazo Anitīnu un viņas māsu Rutīnu. Tajos laikos mammām pēc bērna piedzimšanas ātri bija jāiet darbā, tāpēc tantīnas sākušas pieskatīt kaimiņu bērnus. Reiz pa reizi ciemos pie savējiem braukusi arī Elga. Atceroties tos laikus, Anita Ērģemes izloksnē saka: “Es biju tik mazīc bērns. Elga, atbraucot uz Valku, palika pie tantīnām pa nakti, bet otrā dienā brauca uz Kukrim. Vai tolaik es zināju, kur tie Kukri atrodas? Tas ir Turnā, pie Elgas tēva radim. Tolaik viņai bija ap 40 gadim. Viņa mums bija Elga. Ja es tad biju tāds mazīc, tad viņa jau bija pieaugusi sieviete. Ar mums viņa tā nečupojās. Kad Elga nāca, teicām: “Labdien.” Viņa ar cieņu atbildēja. Ja Elga bija atbraukusi, man neļāva iet pie tantīnām, bet man tik ļoti to gribējās. Ciemīc atbraucis, un ciemīc i ciemīc.”

Anita ar siltām atmiņām joprojām kā ģimenes dārgumu glabā tantīnu galda pulksteni un Elgas rokas pulksteni – tādu pavisam maziņu, bez siksniņas.

“Štas te pulkstinc bi tantīnām. Domāju, ka viņām to Elga uzdāvināja, jo viņas pašas dzīvoja ļoti pieticīgi. Ja Elga to neuzdāvināja, bet kāds cits, tad vismaz pulkstinī skatījās, kad bija laiks iet uz vilcienu vai autubusu. Kad tantīnas nomira, tad man to pulkstinu adeva kā labam bērnam. Man tas ilgi gāja, un tad negāja. Šodien (pasākuma dienā – 5. aprīlī – redakcijas piezīme) sāka iet. Pulkstinc tikšķ! Tas nav viss – re, kas man vēl i! Tas i Elgas pulkstinc. Tiesa – bez siksniņas, jo tā saplīsusi. Elga to bi atdevusi tantīnām, jo tas bi samaitājies. Ārā jau nemetīs, jo tais laikos neko nemeta ārā. Bērnim bija ar ko spēlēties. Tas bi tais senos laikos, kad zāle bi zaļāka un ūdens slapāks, un Valkā bi pulkstinmeisters. Mana mamma što pulkstinu aiznesa pie meistera, un viņš pulkstinu sataisija. Pulkstinc gāja. Devām to apakaļ tantīnām, bet viņas neņēma. Es šo pulkstinu ilgi nēsāju. Tumši sarkana siksnīna bi. Pēc kādas trīsās taisīšanas reizes pulkstinc vairs neiet. Kad bijām mazas, zināju, ka Elga strādā Rīgā kādā gudrā mājā. Vai tad zinājām, kas viņa tāda i? Tik daudz man i par Elgu stāstāms. Vēl atmiņā spilgti iespiedies, ka laikā, kad Elga aizstāvēja disertāciju, acīmredzot tas bija 1971. gadā, tantīnas tā priecājās, kad viņa atbrauca. Tantīnas stāstīja, ka Elgīnai tik daudz puķu sadāvināts, pilla istabīna. Elga bija atbraukusi uz tejieni, un vēl tā pie sevis domāju: “Istaba pilna ar puķēm, bet viņa atsprākliski iziet ārā, aiztaisa durvis ciet un brauc uz Valku, bet pēc tam uz saviem Kukriem. Man bija žēl to puķu, kuras ir vienas un neviens tās neredz. Tantīnas lepojās, ka Elga ir stipra, jo viņa varot pārpeldēt Kukru ezeru. Nezinu, cik tas ezers ir liels. Tolaik uzskatīju, ka tantīnas ir mūsu ģimene. Pēc tam, kad tantīnas nomira, ar Elgu tikai kapusvētkos satikāmies un sasveicinājāmies.”

Anita Anitīna dalījās arī ar stāstu par to, kā viņas laukos, Turnas “Upītēs”, dzīvoja vecvecāmāte Līze Sviķis, dzimusi Pencis. Viņa dzīvoja pie sava dēla ģimenes, kur augusi arī Anitas mamma Biruta. Kādu dienu tur ieradusies Elga Kagaine ar savu lielo magnetofonu. Tolaik viņa vākusi materiālu savam mūža darbam – Ērģemes izloksnes vārdnīcai.

“Visi bīši prom uz lauka. Vecvecāmāte viena pati bīse mājās. Tad atnācis tāds jocīgs cilēks ritīgā darba laikā. Viņš nāk un uzdod dumus jautājumus. Tādas karpeļdebesis, jāliek karpeļi zemē, bet šis prasa par pļaušanu. Vai ta galīgi neko nejēdz no lauku darbim. Bet ciemīts i ciemīts, to sauc iekšā. Ja uz kājģelža nobrauca kamašas, tad i cieņā, tad roidu mājā neienes. Vai nu tas ciemīts ķēķī sēdēja vai istabā, nemācēšu teikt. Nekā jau nebija, bet tāpat jau varēja kau ko iedot ēstu, jo uz galdīna tāpat stāvēja maizīte, pienīc kannīnā, sviekstīts, kāds biezāpiena kluncis, zaptstraucīts vai meds. Visam pāri bi balta drānīna, un, ja kāds nāk, var ēstu. Tas jocīgais cilēks ar apsēdies, un ta jau runāšies uz gaisu. Cilēks prasijis, lai kaut ko stāstot pa lauku darbim. Vecvecāmāte stāstijusi pa siena pļaušanu. No tūmākām pļavām sienu uzreiz veduši uz māju, bet tālīnajās Sedas pļavās sataisīja to sienu un turpat šķūnī salika. Ziemā, kad bi jau uzsalis, tad sienam brauca pakaļ caur puru pa rakto ceļu. Vecaispapa to ceļu zināja. Uzkrāva lielu jo lielu vezmu, augšā bomis pāri, vēl visu sasēja kopā ar valgim, un veda mājās. Bet tas trakais gadijiens bi reiz vasarā. Vāģim rats uz akmina bi uzgāš. Vāģi pagāzās, un rads, kas sēdēja uz vezma, zemē gan un nostiņ uz vietas. Vai dienī, vai dienī! Vecvecāmāte bi stāstīse, ka visur punči (gārsa – redakcijas piebilde) aug kā traki, ap to klēts paksi ar. Tad viņa bi stāstīse pa stiķeņu braucīšanu. Emmis (tai pusē sieviešu vārdus sataisīja vīriešu dzimtē) paklāja apakšā zem krūma vai nu kādu palagu vai deķi. Pati uzlika vaštūka šķoteli, uzvilka cimdus, tos garos gumijas, un tad uz beņķīša apsēdās. Starp ceļkaulim paņēma kurvi, un tad braucija stiķenes tai kurvī. Tur krita arī tās lapas. Lai stiķenes pārlasītu, vajdzēja, lai i vēš. Tad nostājās pagalma vidū, noklāja vai nu palagu, vai deķi zemē, virs galvas pacēla to stiķeņu kurvi un tirināja, kratija. Stiķenes krita uz deķa, vēš aizpūta lapīnas pro. Es jau daudz varētu stāstīt. Man saka, ka es, pa pančkām kopā ar kunnēniem lēkājot, vilku varot no meža izmelot.”

Vairāk foto un video no E. Kagaines piemiņas pasākuma – www.ziemellatvija.lv, sadaļā “Foto”.

ELGA KAGAINE

• Dzimusi 1930. gada 30. martā Zīles mežsarga ģimenē.

• Deviņu gadu vecumā zaudējusi tēvu, abas ar mammu palikušas vienas.

• Mācījās Valkā.

• Skolas laikā iesaistījās Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Valkas grupā.

• 15 gadu vecumā 1945. gada 7. decembrī arestēta par dzimtenes nodevību.

• Kopš 16 gadu vecuma līdz 1956. gadam izcieta sodu izsūtījumā Kazahijā.

• Atgriežoties Valkā, iestājās vakara vidusskolā un vienas ziemas laikā beidza trīs klašu kursu.

• Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas 1962. gadā strādāja Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā.

• 1971. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju.

• 70. gadu sākumā sāka darbu pie “Ērģemes izloksnes vārdnīcas”, kas iznākusi trijos sējumos.

• “Ērģemes izloksnes vārdnīcas” pirmie divi sējumi izdoti kopā ar līdzautori, valodnieci Silviju Raģi.

• Izdevums saņēmis 11 cildinošas recenzijas.

• Saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Jāņa Endzelīna balvu par zinātniskiem darbiem latviešu valodniecībā un baltoloģijā.

• E. Kagaines kartotēkā savākts ap pusmiljonu pierakstu par Ērģemes izloksni.