Vēl pirms Latvijas – Igaunijas robežas slēgšanas 1990. gadā jauni uzņēmīgi cilvēki sacīja, ka ir pilnīgi stulbi neizmantot atšķirības abu valstu likumdošanā. Ar to ir jāpelna. Gluži kā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad nozīmīgākā kontrabandas prece bija alkohols.
Cenu atšķirības precēm kaimiņvalstīs ir vienmēr. Neba jau augstprātīgie igauņi tik daudz apgrozītos Valkas lielveikalos, ja pašiem attiecīgie produkti būtu lētāki. Pēc neatkarības atjaunošanas abās valstīs bija pretēja situācija – valcēnieši devās uz Valgu pēc lētākas gaļas, tas nekas, ka cūkgaļa oda pēc zivīm, jo cūkas igauņi tolaik patiesi baroja ar mazvērtīgu jūras produkciju. Igauņi pirmie uzsāka ražot labu maizi un augstvērtīgu majonēzi. Katrs jau pats zināja, kālab jādodas iepirkties pie kaimiņiem.Neviena valsts dažu nedēļu vai mēnešu laikā nespēj nodrošināt pilnīgu savas valsts robežu nevainojamu kontroli. Valkas jaunieši, labi zinot, ka pārkāpj likumu, ar automašīnām uz kaimiņpilsētas izklaides vietām traucās ar automobiļiem caur kapu takām. Tas nekas, ka uz ceļa bija izbērtas smilšu un grants kaudzes. Šis apstāklis tikai vairoja adrenalīnu, riskējot, ka tieši tajā brīdī bruņotie igauņu robežsargi neparādīsies. Šī izklaide beidzās, līdz uz ceļa ieraka dažus stabus.Abu pilsētu iedzīvotājiem jaunā situācija šķita aplama, jo iemeslu doties uz kaimiņvalsti bija tik daudz, tostarp arī baļļuki un visādas citādas izklaides, kas kaimiņvalstī bija vairāk rietumnieciskas. Pilsētas iedzīvotājiem patiesi bija grūti pierast pie skarbā pasu režīma. Ja nu šis dokuments aizmirsts mājās, vai tā vispār nav, topošā māmiņa astotajā vai pat devītajā grūtniecības mēnesī leca pār Varžupīti, kur tas bija iespējams. Parasti viss beidzās veiksmīgi, taču risks priekšlaicīgām dzemdībām bija pamatīgs.Bijušajiem robežsargiem un muitniekiem ir bezgaldaudz amizantu stāstu par robežas šķērsošanas situācijām, par kontrabandu un dažādām citām lietām. Pirms gadu tūkstošu mijas Rūjienas galā pie robežpunkta itin populārs bija tā sauktais Zanes krodziņš, kurš diemžēl nodega. Reiz tur, kopā ar ģimeni iedzerot alu ar čipsiem un sulu, atskanēja pamatīgs troksnis – iebrauca vairāki desmiti “Vējabrāļu” ordeņa dalībnieku. Situācija neierasto apstākļu dēļ bija neomulīga, taču līderis Aivars Freimanis tūlīt visiem bērniem nopirka šokolādi kā atvainošanos par negaidīto “iebrukumu”. Brauciena dalībnieki pārrunāja situāciju par robežas škērsošanu, kuru viņi absolūti ignorēja. “Ko robežsargs tev teica?” jautāja viens. “Nākamreiz pa īstam iešaušu pakaļā,” brīdinājumu sadzirdējis otrs. Turpmāk uz robežas šādu jautājumu vairs nebūs.