FOTO: ILZE FEDOTOVA
Ar dažādiem pasākumiem aizvadītās nedēļas nogalē daudzviet mūspusē norisinājās akcija “Satiec savu meistaru!”, kuras laikā ikviens interesents varēja doties pie meistariem iepazīt un izmēģināt dažādas tradicionālo un ne tik ierasto amatu prasmes.
“Ziemeļlatvija” ielūkojās meistardarbnīcās Valkā. Šeit apmeklētāji varēja redzēt un apgūt, kā notiek zivs ādas ģērēšana ar dabīgiem līdzekļiem, un uzzināt, kā noris koksnes attīrīšana otrreizējai izmantošanai. Durvis mācekļiem savās darbnīcās vēra mūspuses audējas, kā arī šūšanas darbnīca bērniem. Kā atzina uzrunātie mācekļi – katru gadu meistaru dienas viņus pārsteidz ar ko jaunu un neredzētu.
Paraugdemonstrējumu zivs ādas ģērēšanā rādīja Hanss Gudrinieks, viņam asistēja Anda Sīmane-Gudriniece.
Mācekļi varēja pārliecināties, ka zivs ādas ģērēšana ir laikietilpīgs process. Miecēšanas šķidrums jānovāra vairākas stundas. Zivs ādas jāmiecē ozolu mizu novārījumā vismaz četras dienas, paralēli tās tīrot un apstrādājot ar speciāliem instrumentiem. Meistarklasē tika ģērēta asara, līdakas un foreles āda. Paraugdemonstrējumam meistari jau iepriekš bija sagatavojuši ozolu mizu novārījumu, kurā mērcēja dažādu zivju ādas. Šajā reizē tika demonstrēta arī otra zivju ādas ģērēšanas metode, izmantojot olu dzeltenumu masu.
Viņi atklāj, ko tikai nav mēģinājuši izgatavot no zivs ādas, sākot no aprocēm, jostām līdz cepurēm un dekoratīviem priekšmetiem. Izgatavota arī lampiņu virtene, kas meistarklases dienā rotāja sienu. Anda nodemonstrēja vīra darinātos auskarus, kur izmantota daļa no līdakas žokļa.
“Tas ir pirmais posms ādu apstrādē. Mums radās laba ideja, atcerēties šīs senās amatu prasmes un parādīt citiem, ka arī mēs to darām. Galvenā doma, lai nekas neiet zudumā. Ja sanāk doties makšķerēt, iegūt labu lomu, tad ir gan no kā pagatavot maltīti, gan vēlāk arī praktiskas lietas no zivju ādām un ne tikai,” stāsta A. Sīmane-Gudriniece.
Viņa atklāja, ka daudzviet ziemeļu valstīs cilvēki joprojām nodarbojas ar zivju ādas apstrādi, veidojot makus, somas, jostas un pat apģērbu. Šī prasme Latvijā praktiski ir izzudusi, lai gan senais naudas maka apzīmējums “zutenis” norāda, ka maki arī pie mums savulaik tikuši veidoti no zušu ādas.
“Paldies 15 jaunajiem mācekļiem, kas aukstajā pavasara dienā nāca un iemēģināja roku. Ceru, ka vismaz kāds mēģinās to visu atkārtot arī mājās,” papildina A. Sīmane-Gudriniece.
Arī citviet mācekļiem bija ko redzēt. Valkas rokdarbnieku kopa “Vijums” un bērnu un jauniešu aušanas pulciņš “Atspolītes” akcijā “Satiec savu meistaru!” piedalās jau vairāku gadu garumā.
“Piedāvājam apmeklētājiem katram pašam izveidot no dažādu krāsu dzijas savu rakstu paraudziņu šatiera segas sākumam vai tādu pašu paraudziņu izveidot grīdas celiņam. Šī ir tā reize, kad mēs sanākam kopā un parādām arī citiem, ar ko nodarbojamies. Nedaudz žēl gan, ka šogad apmeklētāju bija mazāk kā ierasti. Atnāca pāris aušanas pulciņa bērnu vecāki un vēl daži interesenti. Priecājamies par katru, kuram ir interese par aušanu. Labprāt dalāmies pieredzē. Pagājušajā gadā “Vijumam” ir pievienojušās dažas jaunas dalībnieces. Tas ir ļoti apsveicami,” saka Ārija Dzintra Tomiņa, rokdarbnieku kopas “Vijums” un bērnu un jauniešu aušanas pulciņa “Atspolītes” vadītāja.
Par piedalīšanos pasākumā “Satiec savu meistaru!” visi meistari saņēma pateicības rakstu.
Pie vairākiem meistariem Valkā paviesojās nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere. Viņa atzina, ka bijis interesanti vērot, kādu piedāvājumu šajā gadā sagatavojuši Ziemeļvidzemes meistari. “Zivs ādas ģērēšana man bija kas jauns. Ielūkojos arī Valkas audēju darbnīcā. Bija doma aizbraukt arī uz Turnu, bet saprotu, ka visu vienā dienā pagūt nevar. Būs jābrauc citugad,” laikrakstam pauda G. Lancere.
Ar viņu kopā bija Karlīne Silabriede, kurai arī ir viedoklis par redzēto: “Meistarklasēs vislielākais pārsteigums bija, cik izturīgas un dažādi izmantojamas var būt zivju ādas un kādas pazīstamas izejvielas var izmantot ādu apstrādē. Kopumā Valkas meistari ļoti iedvesmoja ar aizrautību un plašajām zināšanām.”
Pasākuma apmeklētājas no Rīgas ielūkojās arī Valkas Tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” darbnīcās. “Audēju darbnīcā krāsas žilbināja acis, grūti pat bija noticēt, ka tādas krāsas ir atrodamas Ziemeļvidzemē. Un skaistās, izturīgās šatiera dubultsegas ir lieta, kas katram būtu jāredz,” papildina G. Lancere.
