FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Šovasar iznākusi Valkas pilsētas kultūras nama direktora, pilsētas teātra ilggadējā režisora Aivara Ikšeļa jaunā grāmata “Domīga kā lapa”. Grāmata ir iecerēta plašam lasītāju lokam. Autors izmantojis apzinātos vēsturiskos faktus un pieejamos pēdējo gadu pētījumus, kas veido jaunu – sistematizētu un pilnīgāku – skatījumu uz Valkas dārzu vēsturi, saprotot, ka tas viss ir saistīts ar pasaules ainavu arhitektūras nozīmīgiem atklājumiem un veikumiem.
A. Ikšelis stāsta, ka viņam neesot bijis plāna uzrakstīt kārtējo grāmatu. Taču pedagogi, pie kuriem viņš mācījies pandēmijas laikā, uzaicinājuši uz Starptautisko Ainavu arhitektu simpoziju, rosinot uzrakstīt referātu ar tēzēm. A. Ikšelis piedāvājis tēmu par vidi, kurā pats dzīvo, – Latvijas un Igaunijas pierobežas dārziem, parkiem un skvēriem.
“Man par šo tēmu bija savākts daudz materiālu. Rakstot savu referātu, materiāli palika neizmantoti. Sarunā ar ainavu arhitekti Ingu Gailumu viņa ieteica visus šos materiālus apkopot grāmatā. Būtībā Inga ir tieši tas cilvēks, kurš mani mudināja spert izšķirošo soli. Ilgi šaubījos, vai to tiešām vajag darīt, jo pirms tam jau vairākas reizes esmu pat publiski teicis – viss, pietiek, vairāk nerakstīšu nevienu grāmatu. Laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri, vairākkārt sakot – nekad, šo solījumu neīsteno un pārkāpj tam pāri,” atzīst autors.
A. Ikšelis studēja Londonas Inčbaldas ainavu dizaina skolā. Tās direktors ir Britu dārzu dizaina biedrības viceprezidents Endrju Dafs.
Jaunajam izdevumam par Valkas dārziem ir neparasts un poētisks nosaukums. A. Ikšelis atklāj, ka, pētot apkopotos materiālus, viņam piepeši atausis atmiņā Zanes Brūveres-Kvēpas dzejolis, kurā ir rindkopa: “Domīga kā lapa.” Sazinoties ar autori, A. Ikšelis lūdzis šo dzejas rindkopu izmantot kā jaunās grāmatas virsrakstu.
“Arī grāmatas ievadā rakstu, ka, ieejot dārzā, ir jābūt klusam un jādomā. Ja cilvēks dārzā skrien un bļaustās, viņš nav spējīgs izjust dabas pieskārienu. Sauciet to kā gribat, bet mūsu dārzs, parks, skvērs ir āra telpa kā īpaša, pat svēta vieta. Tur, sadarbojoties ar dabu, cilvēks var atrast saikni ar sevi un kaut ko lielāku – burvību, kas mūs visu laiku ieskauj. Daba māca un parāda mums mūsu individualitāti, pilnīgu unikalitāti un skaistumu. To visu izprotot, mums ir iespēja apslāpēt pagātnes sāpes un nest mīlestību sev un citiem,” ir pārliecināts A. Ikšelis.
Domājot par grāmatas saturu, autors atskārtis, ka “mums tiešām nav tāda apkopojuma par to, kā pie mums pierobežā ir veidojušies dārzi, un kādus dārzus mēs esam zaudējuši un no jauna ieguvuši”. Domājot par šo tēmu, radušies jautājumi – kur meklējami Valkas dārzu pirmsākumi? Kur aizgūti ainavu dizaina elementu paraugi? Lai rastu atbildes, autors sniedz ieskatu ainavu dizaina pirmsākumos un vēstures liecībās.
Savukārt grāmatas otrajā daļā ir apkopoti nepabeigto Valkas dārzu stāsti bez nobeiguma. Izrādās, ka Valkā parka jēdziens radās 19. gadsimta vidū. Parkā valcēnietim bija jājūtas mierīgam un laimīgam. Nedzirdētais vārds “parks”, kas angļu valodā nozīmē “vieta” jeb “novietojums”, valcēniešu izpratnē ieviesās lēnām.
“Ap 1860. gadu barons J. Lindebaums sadalīja savu zemes īpašumu un vienā no tiem, tautā sauktā Pindriķa muižā, kas atradās starp toreizējo Puškina (tagadējo Kārļa Skalbes ielu – redakcijas piebilde) un Parka ielu, pilsētniekiem tika atklāts Frīdrihshofas muižas parks. Tas bija sētas ieskauts, un ieeja bija atļauta tikai noteiktās stundās. Pa nakti parku slēdza. Kārtību parkā uzturēja sargs. Krievu klubam tika dota atļauja parkā uzcelt koka paviljonu. Parka stādījumus veidoja brīvas formas priežu sils ar iekārtotiem celiņiem,” stāsta A. Ikšelis.
Valkas dārzu stāstus autors papildinājis ar gleznu reprodukcijām, laikraksta “Ziemeļlatvija” materiāliem, vēsturiskām fotogrāfijām, arī no privātām kolekcijām, un litogrāfijām.
“Lasītāji informāciju uztver arī ar acīm. Īsteniem valcēniešiem un tiem, kuriem Valka ir dārga, šī pagātne ir svarīga,” uzskata autors. Viņš pateicas Valkas novadpētniecības muzeja galvenajai krājumu glabātājai Viktorijai Maļukovai par vēsturiskajām fotogrāfijām, Valgas muzeja direktoram Nēmem Punderam un Valkas novada Centrālās bibliotēkas vecākajai bibliotekārei Janai Čākurei par sniegto atbalstu. Grāmatā ir izmantoti Valkas novada pašvaldības Attīstības, projektu un tūrisma nodaļas vadītāja Toma Simtiņa, Juridiskās nodaļas vadītājas vietnieces zemes pārvaldības jautājumos Lāsmas Engeres sniegtie materiāli.
“Mēs esam ļoti interesanti parku un ainavu ziņā. To varam teikt arī par jaunajiem objektiem, piemēram, Lugažu laukumu. Tas ir laukums ar dvēseli un savu stāstu. Ja nav šī stāsta, tad nav nekā. Arī izveidotā Pedeles upes ieleja ir brīnišķīga. Mēs varam salīdzināt, kā tur izskatījās pirms tam un kā ir tagad. Šai vietai arī ir savs stāsts, tikai vajag to prast izlasīt,” uzskata A. Ikšelis. Viņš cer, ka jaunā grāmata palīdzēs ikvienam interesentam šos stāstus ieraudzīt un izlasīt.
Grāmata izdota 20 eksemplāros par personīgajiem līdzekļiem. Līdz ar to tā nav pārdošanā, taču ir pieejama novada Centrālajā bibliotēkā un novadpētniecības muzejā.
