Neesam tikušās 10 gadus, bet viņa ir tikpat šarmanta, skaidru acu skatienu kā pirms daudziem gadiem. MILDA MŪRNIECE ‒ darba mūža lielāko daļu žurnāliste un redaktore. Vairāk nekā desmit no šiem darba gadiem atdoti toreizējā Valkas rajona laikraksta “Darba Karogs” lasītājiem.
Milda Mūrniece atceras savu žurnālistes gaitu sākumu: “Strādāju skolā par vēstures skolotāju. Man piedāvāja pastrādāt avīzē, kur tobrīd atbrīvojās vieta. Ilgi šaubījos, līdz beidzot piekritu, jo skolā noslodze nebija pietiekama. Man uzticēja ļoti atbildīgu posteni ‒ kļuvu par nodaļas vadītāju.
Pēc gada mani nosūtīja papildināt zināšanas uz Ļeņingradu. Kad pēc diviem gadiem atgriezos, “Darba Karogā” sāku vadīt lauksaimniecības nodaļu un vienlaikus biju redaktora vietniece.
1968. gadā nāca CK lēmums par manis apstiprināšanu par laikraksta “Darba Karogs” redaktori.
Mana redaktora karjera gan sākās ar visai amizantu gadījumu. Kādā pievakarē zvans no republikas laikraksta “Cīņa”. Paceļu klausuli:
‒ Mūrniece klausās…
‒ Vai varu runāt ar kādu redakcijas darbinieku?
‒ Nu runājiet! Te Mūrniece.
‒ Kas jums tur redakcijā kādi remonti, ka nav neviena avīzes darbinieka?”
——————————-
Vai toreiz varēja iedomāties, ka redaktores amatā nāksies nostrādāt daudzus darba gadus.
Tālruņa zvans, kas izmainīja visu manu turpmāko dzīvi
Pēc vidusskolas beigšanas, vēl īsti nesapratusi, ko darīt, nokļuvu grāmatvedībā. Un tā nu es kādu dienu, jau desmito reizi uz koka skaitīkļiem skaitot nebeidzamu skaitļu rindu (un katrreiz ar citādu galarezultātu), saņemu telefona zvanu. Zvana no redakcijas pati redaktore Mūrniece un jautā man, vai negribu pārnākt darbā uz redakciju, jo atbrīvojusies korektora vieta. Kā nu ne! Jau vidusskolas laikā mēs, dažas draudzenes, iestājāmies Tautas universitātes žurnālistikas fakultātē, kas bija dibināta pie laikraksta. Tajā ļoti interesantas nodarbības vadīja žurnāliste Ilga Sudraba. Tās bija mācības darbavietu korespondentiem un tur iespraucāmies arī mēs, dažas vidusskolnieces, kurām jau literārajā lappusē bija nopublicēts kāds “sirdsgabaliņš”.
Protams, ka gribēju nokļūt īstā redakcijas darbā, kaut arī lielas saprašanas par korektora darbu man nebija.
Tā ar redaktores Mūrnieces svētību sākās mans darbs redakcijā, vispirms kā tehniskajai darbiniecei, pēc tam jau pamazām iekāpu žurnālista “kurpēs”.
Lai vai kur mani mācības un darba ceļi aizveda, ik pa brīdim vienmēr atgriezos avīžniekos kā mājās.
Tas bij’ viens radošs un dzīvespriecīgs kolektīvs
Kaut arī toreiz pāri avīzei pletās partijas roka un visuredzošā acs, redakcijas kolektīvs to tā neizjuta. Redaktore Mūrniece bija savā komandā sapulcinājusi tik daudz jaunu cilvēku. Lielajā darbistabā vienmēr sprēgāja joki un asprātības par korespondentu gaitās piedzīvoto.
Reizēm jau arī kaut ko “savārījām”, bet ne reizi redaktore uz mums nekliedza un neizrādīja savu garastāvokli. Mūrniece prata sevi pasniegt ar cieņu un tā izturējās arī pret mums. Ja teica: “Mīļais bērns, nu tā taču nevar…” Tad arī sapratām, nav ko “ziepes vārīt”.
“Vai tomēr nebija riskanti, ja kopā tik daudz brīvdomātāju, bet avīzei tomēr bija jāievēro savi rāmji?” jautāju savai sarunu biedrei.
“Nē, es priecājos, ja jaunie kaut ko neordināru izdomāja. Tā tapa “Sestdienas lappuse”, jaunatnes lappuse “Vertikāle”, literārā lappuse “Gradācija”, satīriskais izdevums “Ventilators” asi cīnījās pret nolaidību darbā un sabiedrības negācijām. Avīze bija populāra, un lasītāji to gaidīja,” atbildēja Milda Mūrniece.
1983–1992), Milda Mūrniece (red. 1968–1976), Fricis Bergs (red. 1944), Valentīna Kalniņa (red. 1966–1968), Ilze Brice (red. 1976–1983), Jēkabs Silājs (red. 1961–1966).
FOTO NO VALKAS NOVADPĒTNIECĪBAS MUZEJA KRĀJUMA
Žurnālistu brālība pāri robežām
Pasākumi, kurus visi gaidīja, bija reģionālo laikrakstu apvienības saieti. Ik pa laikam kāda no redakcijām aicināja pie sevis amata brāļus. Tie nebija tikai izklaides pasākumi. Tur tika analizētas publikācijas, uzteiktas veiksmes, labotas valodas nepareizības.
Rīkotāji veda ekskursijā un rādīja sava rajona ievērojamākās vietas un ļaudis.
Vakarā, protams, bija jautra balle ar viktorīnām redakciju komandām, teātru etīdēm un visvisādiem jokiem.
Ir kļūdas… un ir liktenīgas kļūdas
Tikko bija notikušas Augstākās Padomes vēlēšanas, un visām avīzēm bija jānopublicē oficiālie vēlēšanu rezultāti, kuri vienmēr nemainīgi skanēja šādi: “Par komunistu un bezpartejisko bloka deputātu kandidātiem nobalsojuši 99,9% vēlētāju.”
Lai lasītāji labāk saprastu situāciju, jāpastāsta, kā avīzi toreiz tapināja. Katra avīzes rindiņa tika atlieta svinā Valkas tipogrāfijā (kur tagad atrodas automazgātava “Puto”). Šīs rindiņas jāsaliek pēc maketa kā lappuse. Visas gatavās lappuses jānomatricē, bet matrices jāpaspēj nogādāt uz pēdējo Valmieras autobusu, kas tālāk tās nogādāja Valmierā, kur drukāja arī “Darba Karogu”. Bet laika vienmēr pietrūka. Tāpēc steigā, labojot burtliča kļūdu, ielabojās tā liktenīgā.
Iznāca pēcvēlēšanu avīze, kurā bija rakstīts: “PRET komunistu un bezpartejisko bloka kandidātiem balsojuši 99,9% vēlētāju.”
Tā. Vēlēšanas bijām izgāzuši. Zvans redakcijā. Pēc redaktores ģīmja sapratām: nav tikai “ziepes”, ir “lielas ziepes”. Bet paši vēl jauno avīzi nebijām redzējuši. Es biju korektore. Man tas bija jāredz. Sapratu, ka mana galva “ripos”. Partija šo kļūdu nepiedos.
Sekoja redaktores komanda: “Steidzami visas avīzes savākt un izņemt no apgrozības!”
Bet avīžu tirāžas toreiz bija tūkstošos, jo nebija taču interneta. Tā nu mēs visi bariņā, rāpjoties pāri šķīdoņa kupenām un peļķēm (jo bija februāra beigas vai marta sākums), ‒ uz kioskiem, uz pastu ar avīžu saiņiem rokās, šurpu turpu, kamēr visi redakcijas kabineti bija piekrauti ar grēcīgo ziņu.
Redaktori uz “kafiju” protams izsauca, bet viņa mierīgi un lietišķi paskaidrojusi, ka nepareizā avīze ir likvidēta, bet pareizā no jauna nodrukāta… un kam negadās? Tā arī tikusi vaļā bez rājiena. Tik vien, kā viens no birojniekiem ironiski pajautājis: “Biedre Mūrniece, vai jūs to savu avīzi kādreiz arī lasāt?”
Un arī es tiku cauri sveikā.
FOTO NO VALKAS NOVADPĒTNIECĪBAS MUZEJA KRĀJUMA
Žurnālistam jāizprot daudzi amati
Lai avīzē taptu saturīgs raksts, žurnālistam jāiedziļinās un jāsaprot gan saimnieciskās lietas, gan politika, gan amatu prasmes. Taču neviena cita profesija nedod tik lielas iespējas būt visu notikumu epicentrā.
Tā ir profesija, kas nes sev līdzi arī lielu atbildību, jo ir tāds teiciens: “Ar avīzi var nosist ne tikai mušu, bet arī cilvēku.”
Rakstītam vārdam ir milzu spēks, un cilvēkiem, kam dota iespēja šo vārdu izmantot, tas jādara ļoti godprātīgi.
Atpakaļ pie saknēm
Dzīves līkloči pēc piepildītiem darba gadiem Valkā Mūrnieku ģimeni aizveda uz Ventspili. Arī tur pavadīti darba gadi. Taču ilgas pēc savas Ziemeļvidzemes tā arī saglabājās un sauca mājup.
Tā nu Milda Mūrniece vada savas dienas Smiltenē, skaistā, mīļu roku radītā mājā un dārzā, starp savējiem.
Viņas bijušie audzēkņi aizgājuši tālākus ceļus žurnālistikā un grāmatniecībā un par to viņai gandarījums.
Caur laika upes tecējumu…
Vērtējot noieto darba mūžu, Milda Mūrniece saka: “Nenožēloju skolotāja darba nomaiņu pret žurnālistiku. Tas man netraucēja turpmāko saskarsmi ar bijušajiem audzēkņiem.
Redakcijā pavadīto laiku varu raksturot kā nopietna un smaga darba periodu, ņemot vērā, kādā laikā dzīvojām. Bet nevar arī noliegt, ka reizē tas bija interesants un saturīgs. Tikai bija jāatceras, ko drīkstam un ko nedrīkstam rakstīt.
Redakcija man pavēra iespēju iegūt daudz jaunu zināšanu. Bija interesantas tikšanās, ekskursijas, iespēja iepazīt gan tuvākos, gan tālākos kaimiņus, citas republikas.
Mani pateicības vārdi redakcijas kolektīvam, jo bez daudziem atbildīgiem un aktīviem radošajiem un tehniskajiem darbiniekiem sekmīgs darbs nebūtu iespējams. Paldies jums visiem!
Tagadējam redakcijas kolektīvam novēlu skaisti sagaidīt un pavadīt laikraksta 100. gadadienu un ar prieku iesoļot otrajā gadu simtā, turot lepni un droši “Ziemeļlatvijas” karogu!”
Šādus spēka vārdus bijusī redaktore Milda Mūrniece velta šai žurnālistu paaudzei.
Lonija Kurpniece
