Vairākkārt “Ziemeļlatvija” saņēmusi iedzīvotāju sūdzības par nesaņemtiem ikmēneša rēķiniem, par sev adresētas vēstules atrašanos kaimiņa vai pat sveša cilvēka pastkastītē. Latvijas Pasta darbinieki argumentē iedzīvotāju sūdzības, uzsverot, ka arī vēstuļu rakstītājiem jābūt precīzākiem.
Smilteniete Sanita bija izbrīnīta, ka sev adresētu sūtījumu – ikmēneša mobilā telefona rēķinu – viņa neieraudzīja savā pastkastītē, bet to viņai atnesa attālāks kaimiņš. Viņš to bija atradis savā pastkastītē. “Kļūdīties ir cilvēcīgi, un katram tas var gadīties. Ja es vispār nebūtu saņēmusi rēķinu vai tas notiktu pēc apmaksas termiņa, tad būtu ļoti vīlusies,” saka Sanita.
Par līdzīgu gadījumu rakstījām arī aprīļa vidū, kad ar “Ziemeļlatvijas” palīdzību kāda Raiņa ielas iedzīvotāja veiksmīgi saņēma savu sūtījumu, ko Latvijas Pasts bija nogādājis pavisam citā vietā.
Lai noskaidrotu, kāpēc ik pa laikam adresāti nesaņem sev paredzētās vēstules, devāmies uz Latvijas Pasta Smiltenes nodaļu. Par šo konkrētu gadījumu skaidras atbildes nesaņēmām. Sarunājoties ar pastnieci Gaļinu Stačenko, var noprast, ka sūdzības nav tikai retos gadījumos.
“Arī pastnieks ir tikai cilvēks, kurš kādu reizi nokļūdās. Gadās visādi, bieži vien kļūdās arī paši sūtītāji. Ir tā, ka cilvēki paši uzraksta nepareizu adresi. Reti, bet gadās, ka pastniekiem no pilnās somas izkrīt kāda vēstule. Bet vienmēr cenšamies darīt savu darbu godprātīgi. Laikam jau cilvēkiem jāatnāk pastrādāt mūsu vietā, lai saprastu, cik darbs ir grūts. Vairākas reizes darba laikā mani ir sakodis suns,” stāsta pastniece.
Viņa atminas arī gadījumu, kad kāda sieviete sūdzējusies par nepiegādātu žurnālu. “Skaidri atceros, ka tajā pastkastītē iemetu žurnālu, bet abonente to noliedza. Kad pa savu naudu iegādājos vietā to žurnālu un aiznesu sievietei, uz viņas galda atradās tas preses izdevums. Viņa strīdējās pretī, kaut arī uz tā žurnāla bija manā rokrakstā uzrakstītā adrese,” atceras G. Stačenko.
Latvijas Pasta tīkla departamenta atbalsta punkta “Smiltenes 1” priekšniece Aija Spolīte uzskata, ka biežāk nokļūdās paši vēstuļu sūtītāji. Tad pastniekiem jākļūst par zīlniekiem, lai vēstuli nogādātu īstajam adresātam. Par to pārliecinājās arī “Ziemeļlatvija”. A. Sīpola iedeva aplūkot nokopētas aploksnes, uz kurām bija norādīta neprecīza adrese. Piemēram, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola Smiltenē.
A. Spolīte atvainojas cilvēkiem, ja kādreiz nokļūdījušies ir pastnieki. “Tomēr arī cilvēkiem jābūt iecietīgākiem un precīzākiem, lai nerastos pārpratumi,” viņa uzskata.
