Paldies
Dieviņam, ka tas svētku gaidīšanas laiks un paši svētki ir jau aiz
muguras. Tas bija viens moku, ne prieka laiks cilvēkiem, kas sabiedrībā
vairs neeksistē. Neesiet pārsteigti, ka rakstu tieši jums, jo jūs esat
vienīgie, pie kuriem cilvēki vēršas visdažādākos jautājumos.
Piedodiet, ka traucēju.
Esmu 85 gadus veca pensionāre no Smiltenes
pagasta. No 2009. gada dzīvoju viena lauku sētā. Esmu arī politiski
represēta. Kad Smiltenes pagasta priekšniece bija Līdaciņas kundze, tika
atzītas manas ciešanas, atceroties mani 18. novembrī. Tas bija tik
aizkustinoši. Atcerējās arī Ziemassvētkos. Tas viss lika justies kā
cilvēkam. Tas viss reiz bija…
Kopš rajoni tika sadalīti novados un vēl mūsu pagasts apvienots ar
Brantu pagastu, vairs neietilpstu šajā kategorijā, ko vērts iepriecināt
svētkos. Nealkstu pēc dāvanām. Dievs pasarg, lai manis dēļ pagasta
budžetā rastos robs. Bet manu sirdi pārņēma atstumtības sajūta, izlasot
28. decembra “Ziemeļlatvijā” Sandras Pētersones rakstu “Lai eņģelis nes
laimi!”.
Tur stāstīts, kā Smiltenes pagastā svētkos sveikti vecie
vientuļie pensionāri. Ļoti priecātos, ka tas baltais eņģelītis būtu
ielidojis arī manā miteklī. Diemžēl tas laimes nesējs nebija domāts
visiem veciem cilvēkiem. Acīmredzot katrai komandai ir savi apsveicamie.
Es šai komandai esmu svešiniece. Vai nebūtu tāds jauks prieka mirklis
arī tiem mūža nogali sasniegušajiem cilvēkiem, kas dzīvo ģimenē, saņemot
tādu mīļu, baltu eņģelīti? Un vai tas pagastam izmaksātu tik daudz? Vai
tā būtu pārāk liela sirsnības izšķērdība?
Neaprakstāms siltums pārņem sirdi, skatoties TV raidījumus, kuros
atspoguļo vietas, kur sociālais darbinieks brien pa sniegu no būdiņas uz
būdiņu pie vientuļiem cilvēkiem, redzot, kā prieks uzplaukst šo cilvēku
sejās. Droši vien šāds solis Latvijā neietilpst sociālo darbinieku
pienākumos (pārāk liels upuris). Vismaz kaut vai vienu reizi gadā
pieklauvētu pie šādas kategorijas cilvēku durvīm, lai viņiem dāvātu kaut
nedaudz vārdu apmaiņu ar dzīvu cilvēku, lai mēle nesažūtu.
Nu, lūk, arī mans stāsts ir galā un smagums krūtīs krities, atstājot
tikai klusu smeldzi. Tos pāris tumšos mēnešus cīnījos ar depresiju kā
velns ar krupi, kura neatlaidīgi plijās virsū kā nevēlama viešņa. Bet
šajā gadījumā pietrūka spēka, tāpēc tapa šis raksts, savu sāpi uzticot
pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Tā kā man skumjākos brīžos nav ar ko parunāties, izvēlējos savu sakāmo
jums pastāstīt kaut vai šādā veidā, jo personīgi tikties ar kādu no
redakcijas nav vajadzīgs.◆
Ar patiesu cieņu –
Irēna
