Kad pirms dažiem gadiem dzejniece Marika Svīķe rakstīja
vārdus grupas “Sestā Jūdze” dziesmai “Upe”, viņa tajā ielika arī šādas rindas:
“Un uz putekļaina plaukta/ beigās mani nelieciet/ tad jau labāk gadalaikā
aukstā/ upes dzelmē izkaisiet”.
Šajā pasaulē ienākusi maijā, kad daba mostas un tiecas pretī vasarai, Marika uz citu pasauli
aizgāja aukstā ziemas dienā – 18.
februārī.
Un vēl no tās pašas “Upes”: “Galvu augšā, kāds man sacīs/
kamēr ledus neielūzt/ bet es biju kalnā kāpis/neredzot, kur upe plūst”. Arī Marika
pēdējos 10 gadus kāpa savā dzīves kalnā.
Kāpa ar apbrīnojamu gribasspēku, ar milzīgu dzīves mīlestību un savu tuvinieku,
it īpaši vīra Viļņa, dēla Eduarda un mammas Intas atbalstu, atklājot sev jaunus
apvāršņus un apzinoties savu esamību šajā pasaulē līdz pēdējiem soļiem. Taču ir
lavīnas un aizas, kas atklājas tikai
pēdējā brīdī.
Vienā no intervijām Marika, taujāta par dziesmas “Upe”
vārdos iekodētajām vērtībām, stāstīja: “Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk saprotam,
ka ejam uz aiziešanu… Un kādreiz šķiet, ka tas viss, ko mēs te darām vai
nedarām, ka tam nav nekādas jēgas, jo redzam, ka dzīve (kā upe) nevar apstāties
tajā brīdī, kad mums ir vislabāk, kad mums ir visvairāk naudas, kad mēs esam
slavas virsotnē, – upe tikai plūst…”
Tagad ir aizplūdusi spilgtas, talantīgas personības dzīve.
Redzēt to, ko visi nevar ieraudzīt. Atklāt to citiem tik saprotami, ka tas skar
ikviena sirdi. Marikas sūtība šajā pasaulē bija vairot skaisto – dzejā, mūzikā,
teātrī. Tie, kuri redzējuši Mariku Monas lomā Smiltenes Tautas teātra izrādē
“Nezināmā zvaigzne”, piekritīs, – tas bija dabas dots talants.
Taču vispirms un pāri visam Marika bija dzejniece. Viņas
debija bija kopkrājumā “Nenoticiet savām acīm”. Tam sekoja septiņi Marikas
autorizdevumi: “Dvēselei trīsot” (1995. gads), “Mirkļus tverot” (2002.), “Ar
zvaigžņu putekļiem saujās” (2004.), “Tikai šodien” (2008.), “Mēs esam viens
otram” (2012.), “Viss turpinās” (2016.)
Marikas dzejas vārdus savās dziesmās izdziedājuši “Kaimiņi”,
“Kantoris 04”, “Sestā Jūdze”, “Zeļļi”
un citas grupas. Dziesmas ar Marikas vārdiem iekļuvušas aptauju
virsotnēs un ir klausītāju iemīļotas, it sevišķi dziesma “Ievai”.
“Tikai nedaudz man ļauts/tevi ievas vārdā saukt/Līdz uzzied
un novīst, un aizslīd./ Paņems vējš – izkaisīs/Kā es atpazīšu tevi?Es lūdzu,
vēl uzziedi manī…”
Lasītāju mīlestība, ziedu klēpji dzejas grāmatas atvēršanas
svētkos, – tas viss Marikai bija, arī
viņas dzejas cienītāju lūgumi pēc nākamās grāmatas ar jaunu dzeju. Vēl
uzziedēt. Vēl dot. Līdz brīdim, kad tas viņai bija ļauts.
Marika Svīķe (Bogdanova) dzimusi 1968.gada 7. maijā Palsmanes pagasta “Pakalnēs”. Skolas gaitas
uzsākusi Palsmanes pamatskolā 1975. gada rudenī. Vidējo izglītību ieguvusi
Smiltenes vidusskolā.
1986. gadā Marika iestājās Latvijas Universitātes
Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Studijas apvienoja ar darbu laikrakstā “Padomju Students”, strādājot par
sekretāri – mašīnrakstītāju. Laika posms no 1989.gada līdz 1999. gadam bija
Marikas darbs žurnālistikā, strādājot par korespondenti Valkas rajona
laikrakstā “Mūsu Zeme”, pēc tam –
laikrakstā “Ziemeļlatvija”. No 2000. līdz 2004. gadam Marika vadīja SIA “Radio Trīs” Smiltenes biroju.
To, ka Marikai bija savs redzējums uz apkārt notiekošo,
apliecina arī viņas sabiedriskā aktivitāte. No 2000. līdz 2006. gadam Marika
vadīja atklāto sabiedrisko organizāciju “Smiltenei un Latvijai”. No
2005. līdz 2006. gadam bija Smiltenes pilsētas pašvaldības deputāte, Domes izglītības, kultūras un sporta komitejas
priekšsēdētāja.
Lielu vietu Marikas dzīvē ieņēma Latvijas Meža darbinieku
vīru koris “Silvicola”. Kopš 1990.gada
viņa bija kora programmas vadītāja, esot kopā ar kolektīvu koncertos un
turnejās.
Nebijis pasākums Smiltenes pusē bija 2003. gada rudenī,
kad Marika īstenoja savu ideju par brīvdabas estrādi dzimtajā Palsmanes pagasta
Rauzā. Estrāde tika uzbūvēta,
pateicoties sabiedrības
atbalstam, un no 2000. līdz 2004. gadam dzejniece tur jūlijā rīkoja Marikas dienas koncertus.
Vairāk nekā 100 uzstāšanos Marikai bijušas kopā ar mūziķi
Jāni Žagariņu.
Nečīkstēt par niekiem. Priecāties par katru dienu, kas tev
ir dota. Svinēt dzīvi. Mīlēt savus tuvos
cilvēkus. Ticēt, ka pasaulē ir kaut kas augstāks par mums. Tās bija Marikas mantras. Ar tām viņa dzīvoja
un ar tām viņa centās uzvarēt sāpes.
Lai Tev ir miers tur, kur tu esi! Tu biji mīlēta un Tu biji
vajadzīga šajā pasaulē.
Ģimene un draugi
