FOTO: SANDRA PĒTERSONE
Smiltene vienmēr varējusi lepoties ar savu pūtēju orķestri, – ir jau ierasts, ka dažādās Latvijas mēroga skatēs un konkursos tā sniegums ticis augstu novērtēts. “Ziemeļlatvija” vairākkārt rakstījusi, ka Latvijas izglītības iestāžu pūtēju orķestru skatēs smiltenieši bijuši labāko kolektīvu vidū pat elitārajās A un A1 grupās (tajās kolektīvi izpilda augstākās grūtības pakāpes skaņdarbus). Pūtēju orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents Pēteris Vilks bijis arī četru Vispārējo dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru virsdiriģents.
Tāpēc ir saprotami, ka aizvadītajā nedēļā, kad Rīgā notika XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, Smiltenes pūtēju orķestra diriģentu un māksliniecisko vadītāju Pēteri Vilku ne viens vien paziņa apturēja uz ielas, vaicājot, kāpēc Smiltenes pūtēji nebija šo svētku dalībnieku vidū, – netika redzēti ne pūtēju koncertā, ne gājienā.
Smiltenes pūtēju orķestris tiešām nepiedalījās ne XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru konkursā, ne pūtēju orķestru koncertā “Tā radās skaņa”, ne pūtēju orķestru programmā svētku noslēguma koncertā.
Pēterim Vilkam ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, un to viņš sniedz arī kā Smiltenes mūzikas skolas pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu pedagogs, jo atslēgas vārds atbildei ir meklējams Smiltenes pūtēju vecumā.
Pēteris Vilks: – Šajos skolēnu dziesmu svētkos nebija Smiltenes pūtēju, jo Smiltenes kultūras centra pūtēju orķestris “Smiltene” vairs nav skolēnu orķestris. Mani bijušie audzēkņi ir izauguši, un lēnām šis kolektīvs ir pārvērties par pieaugušo orķestri. Vairāk nekā puse tagadējā sastāva mūziķu uz mēģinājumiem nedēļas nogalēs brauc no dažādām Latvijas vietām – Rīgas, Valmieras un citām, kur nu katrs strādā un dzīvo, pamatā tie visi ir smiltenieši, kurus dzīve aizvedusi citur. Tā mēs ar šo kolektīvu uzturam orķestri, piedalāmies dažādos pasākumos. Taču pilsētas skolēnu orķestra, kura sastāva vecums atbilstu līdzdalībai Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, Smiltenē vairs nav. Pēdējais mūsu panākums ar skolēnu orķestri bija 2019. gadā vēl pirms kovida, kad saņēmām I pakāpes diplomu Latvijas izglītības iestāžu pūtēju orķestru novadu skatē A1 grupā (šīs grupas kolektīvi izpilda augstākās grūtības pakāpes skaņdarbus – redakcijas piezīme). Tas ir augsts vērtējums. Toreiz mēs gatavojāmies skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kuri nenotika pandēmijas dēļ. Tagad ir mazs mācību orķestris Smiltenes mūzikas skolā, kur audzēkņu, kuri apgūst pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu spēli, ir daudz. Ir prieks, ka darbu mūsu skolā sākuši jauni pedagogi, piemēram, Alise Dreimane, kura var mācīt eifonija, trombona, tubas un citu pūšaminstrumentu spēli un strādāt ar orķestra ansambļiem.
2024. gadā, zinot, ka šogad būs XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, aizgāju pie mūsu mūzikas skolas vadības un izrunājām, ka pēc būtības ir iespēja šajos dziesmu svētkos piedalīties ar Smiltenes mūzikas skolas pūtēju orķestri. Jau sazinājos ar Egilu Šķetri (Valsts izglītības attīstības aģentūras vecāko ekspertu – redakcijas piezīme), un norunājām, ka tad, ja izlemšu ar orķestri piedalīties svētkos, dosimies uz noslēdzošajām skatēm. Taču, kad paskatījos uz šo lietu nopietnāk, tad, pirmkārt, sapratu, ka gada laikā nevarēšu mūsu skolas orķestri sagatavot tādā līmenī, kā gribu, jo mana latiņa vienmēr bijusi augsta, otrkārt, nejutu motivējošu atbalstu no novada. Un tā 2024. gadā šo lietu neiesāku. Bet nav tā, ka es to nevarētu darīt. Man vēl spēka pietiek.
– Kāpēc ar vienu gadu ir par maz, lai sagatavotos dziesmu un deju svētkiem? Smiltenes mūzikas skolas pūšaminstrumentu spēles audzēkņu prasmes jau apliecina viņu panākumi dažādos Latvijas mēroga un starptautiskos konkursos, par ko nesen rakstīja “Ziemeļlatvija”.
– Orķestris, instrumentālā mūzika ir sarežģīta lieta. Bērniem jāiemācās labi spēlēt savs instruments, un tikai tad, kad viņi mācās mūzikas skolas vecākajās klasēs vai jau pabeiguši skolu, ir sasnieguši zināmu līmeni, lai orķestris labi skanētu. Cilvēki, kuri uz mums skatās no malas, redz tikai to, – o! atnāca orķestris, nospēlēja, ļoti forši! Taču visa tā neredzamā puse, ikdienas darbs no vieniem dziesmu svētkiem līdz otriem ir tāds, ko pienācīgi samaksāt neviens nevar un kuru novērtē tikai tie, kuri paši ir piedalījušies, un varbūt vēl kāds, kurš šīs lietas saprot. Taču valsts budžeta dotācijas profesionālās ievirzes mākslas, mūzikas un dejas programmu pedagogu darba samaksai ir tādas, kas nodrošina niecīgu atalgojumu par stundu likmi. Par to pedagogi un diriģenti runā jau sen un domā, kādā veidā to sakārtot, lai nebūtu jāstrādā gluži par velti, turklāt darba apjoms ir gana liels. Ir jāgatavojas mēģinājumiem, jāmeklē repertuārs, jāieinteresē un jāmāca audzēkņi. Lai orķestris varētu pienācīgi sagatavoties dziesmu svētkiem, nedēļā vismaz divas reizes ir jāmēģina atsevišķi un pa instrumentu grupām, un ir viens kopmēģinājums. Sapratu, ka viens to nepaveikšu. Tad orķestra mēģinājumi ir jāliek stundu sarakstā, jādod vēl citiem pedagogiem instrumentu grupas, ar ko strādāt, un tikai tā tas kopā veidojas. Ne jau viens cilvēks to dara. Kādreiz gan arī viens to esmu darījis un rezultātā izdedzis. Tas ir atkarīgs arī no entuziasma, – vai to gribi, kā arī no tā, vai tev ir saprašana, zināšanas un pieredze, kā to visu izdarīt.
– Jau ieminējies, ka domu par Smiltenes mūzikas skolas orķestra aizvešanu līdz XIV Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem pēc pieciem gadiem neesi atmetis. Ir jau kādi konkrēti lēmumi? – Man ir plāns, un, ja mūsu mūzikas skolas vadība to atbalsta, tad šajā starplaikā strādāsim un veidosim mūsu skolas audzēkņu orķestri. Šāds plāns no skolas vadības puses ir atbalstīts. Tagad ir pārdomu līmenis. Esmu optimists un ceru, ka izdosies, ja vien Smiltenes mūzikas skola pastāvēs vai nesamazinās programmas vai nepaliks mazāk pedagogu. Audzēkņi mums ir, un domāju, būs arī turpmāk. Ir tikai jāatrod balanss, lai nepārslogotu bērnus, kuri dara visu – mācās mūzikas un mākslas skolās, dejo, sporto, dzied. Tas ir arī vecāku attieksmes jautājums, lai viņi palīdzētu koriģēt sava bērna izvēli, proti, izvēlēties prioritāti, uz kuru viņu virzīt. Mēs (mūzikas skola – redakcijas piezīme) gan vienmēr esam pretimnākoši. Stundu grafiks ir sakārtots tā, lai audzēkņi tiktu uz sportu vai citām interešu izglītības nodarbībām, kaut ne vienmēr redzu pretimnākšanu mums no citiem.
– Vai tomēr nav bažas, ka, ņemot vērā to, ka Latvijā bērnu kļūst arvien mazāk, pēc trijiem vai četriem gadiem skolēnu orķestra sastāvu nevarēs nokomplektēt?
– Ja ir ap 20 cilvēku, tad orķestris ir. Mūsu mūzikas skolā audzēkņu ir daudz vairāk. Problēma var būt citur. Ja orķestrī nav tubas vai pirmās trompetes, vai sitaminstrumentu, tad orķestris spēlēt nevar. Taču es vienmēr esmu mēģinājis audzēkņus ievirzīt tā, lai mums būtu visu instrumentu segums. Man ir arī sajūta, ka audzēkņu vecāki saprot, ko nozīmē instrumentu mācīšanās mūzikas skolā, un tas priecē. Mēs esam maza tauta un nedrīkstam pazaudēt savas kultūras vērtības, – dziesmas, dejas, instrumentālo mūziku, kas bijusi no dziesmu svētku pirmsākumiem. Ja skatāmies lielākos mērogos, tad Latvijas Dziesmu un deju svētku tradīcija ir iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un ietver koru dziedāšanu, tautas dejas un arī pūtēju orķestru uzstāšanos, kas ir neatņemama svētku sastāvdaļa (Latvijas Dziesmu un deju svētku tradīcija tika atzīta 2003. gadā kā UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbs, bet 2008. gadā iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā kopā ar Igaunijas un Lietuvas Dziesmu un deju svētku tradīcijām – redakcijas piezīme).
– Esi arī Smiltenes novada kultūras centra pūtēju orķestra “Smiltene” diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Vai izjūti vadības maiņu kultūras centrā un peripetijas ap Smiltenes novada Kultūras un tūrisma pārvaldes likvidēšanu?
– Es uzskatu, ka šis solis nebija īsti pareizs attiecībā par kultūras būšanām vai nebūšanām. Pēdējos vairāk nekā 10 gados esam pazaudējuši daudz labu, gudru kultūras jomas speciālistu, profesionāļu, kuri mācēja labi strādāt, un tāda bija arī Smiltenes kultūras centra komanda. Tad kāpēc tas viss bija tik ļoti kardināli jāpārmaina? Mums, amatiermākslas kolektīviem, atkal nāksies kādu pusgadu saprast, kā tad mēs turpmāk strādāsim, kā sadarbosimies. Savu darbību, protams, turpināsim, bet ir daudz vieglāk strādāt, kad viss ir saprotams, kad ir zināma virzība nākotnē.
– Jau teici, ka amatiermākslas kolektīvi turpina strādāt. Pieļauju, gan jau daudziem smilteniešiem būs prieks dzirdēt pūtēju orķestri “Smiltene” 1. augustā spēlējam zaļumballē Jāņukalnā.
– Vispirms sestdien, 19. jūlijā, brauksim pa pilsētu un modināsim Smilteni. Bet jā, tagad gatavojamies zaļumballei. Šī ir mūsu orķestra lielākā sadarbība ar “Apvedceļa” Jāni Krūmiņu un “Ceļojuma” Jāni Krūmiņu. Zaļumballē skanēs ne tikai pūtēju mūzika, būs arī populāru skaņdarbu kopā dziedāšana.
