Mūsdienu dzīves ritms mudina meklēt līdzsvaru tuvāk dabai

Pārcelšanās uz laukiem Agnesei Štālai ar meitiņu Katrīnu ir liels izaicinājums. Lai gan no daudziem dzirdējusi viedokli, ka rīkojusies traki, vilkme un vilinājums spert šādu soli ņēmuši virsroku.
FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA

Jūrmalniece Agnese Štāla šovasar ir piepildījusi jau ilgāku laiku lolotu sapni un pārcēlusies uz dzīvi dziļos laukos Smiltenes novadā, kur visapkārt meži un tuvumā dabiskas pļavas ar daudzveidīgiem savvaļas augiem.

“Tā ir mana miera osta un iespēja iet dziļumā arī augu pasaulē, tepat pie mājas ir pļava pilna ar vērtīgiem augiem. Jau zied raspodiņš, sarkanais āboliņš, meža zemenīte. Pārcelšanās uz laukiem ir mans dziļš iekšējs process un nepieciešamība. Vēlos būt daudz lielākā kontaktā ar dabu un dabas ritmiem, jo es pati esmu daba, esmu sajutusi, kā daba mani dziedina. Mūsdienu dzīves ritmā mēs esam ārkārtīgi attālinājušies no savas dabas, no savas patiesās būtības. Šī ir mana nepieciešamība atgriezties pie sevis, atmetot visus ārējos uzslāņojumus, sociālās lomas un to, kā būtu jābūt, un tā tālāk,” sarunu iesāk Agnese.

Mežu ieskauta mājvieta

Uz Virešu pagastu viņa pārcēlusies no savas dzimtās pilsētas Jūrmalas. Kā pati saka, no dzīvokļa uz īstu lauku māju gandrīz nekurienē, kur tuvākais kaimiņš ir tikai viens, bet apkārt lauki un milzīgas mežu platības. “Ja ģeogrāfiski jāraksturo sava apmešanās vieta – tagad dzīvoju Smiltenes novada Virešu pagastā, taču uz pašas robežas ar Gulbenes novadu, un Variņu pagasta centrs man ir tuvāk nekā Virešu. Nebija tā, ka speciāli meklēju mājvietu tieši Smiltenes novadā, lai gan vienmēr ir ļoti paticis tieši Smiltenes, Cēsu, Gulbenes novads. Sapnis par dzīvošanu laukos jau sen mani neliek mierā. Pāris gadus atpakaļ, kad tiešām mērķtiecīgi meklēju īpašumu laukos, nemaz necerēju uz šo novadu un vairāk skatījos Latgales virzienā. Toreiz vēl nebiju līdz galam gatava. Šoreiz viss notika citādi, tas viss bija vairāk impulsu vadīts. Neko īpaši nemeklēju, šis īpašums pats pie manis atnāca, un, daudz nedomājot, pieņēmu lēmumu un nu jau dzīvoju laukos. Tagad man ir iespēja sākumā īrēt šo īpašumu, tas man dos iespēju vairāk sajust vietu un arī savu spēju un gatavību izdzīvot dziļos laukos. Šādas pieredzes līdz šim nekad man nav bijis,” viņa atklāj un stāsta, ka māja ir bijusi apdzīvojama uzreiz, bet, protams, roka ir un būs jāpieliek. Tā ir īsta lauku māja bez jebkādiem komforta uzlabojumiem, saglabāta ļoti autentiski. Ūdens ir akā, tualete – ārā, un daudz jākurina.

Taujāta, ar kādiem izaicinājumiem līdz šim ir nācies saskarties, pārvācoties uz jaunu dzīvesvietu, Agnese saka: “Pagaidām iekārtošanās ir mans lielākais izaicinājums. Protams, daudz kas jāsaved kārtībā, paralēli tomēr ir arī jāiekārtojas, daži lauku darbi, jāveic arī savi darbiņi, jānopelna kāda iztika, jāļaujas savam radošumam, un tam visam tik ļoti pietrūkst laika. Jā, šobrīd mans lielākais izaicinājums ir laika trūkums. Un tas, ka man nav nekādas pieredzes ar dzīvošanu laukos, tātad esmu pilnīgi izkāpusi no savas komforta zonas, viss jāapgūst no jauna. Tas vien ir milzīgs izaicinājums.”

Viņa vēlas pateikties novadniekiem par silto uzņemšanu. “Esmu šeit tikai no jūnija sākuma, bet jau esmu satikusi fantastiskus un atvērtus cilvēkus. Es jūtu jūsu siltumu, ceru, ka sajutīsiet arī manējo,” saka Agnese.

Meditācija un augu valsts – dzinulis doties uz priekšu

Agnesi var dēvēt par skaņotāju, augu draugu un eņģeļu praktiķi. Viņas lielākā aizraušanās ir skaņu meditācija un augu valsts izzināšana. Jau vairākus gadus viņa pievērsusies dabīgās kosmētikas izgatavošanai. “Vispār man ir uzņēmējdarbības izglītība un milzīga administratīvā darba pieredze gan lielos starptautiskos, gan mazākos vietējos uzņēmumos. Taču tas, ar ko šobrīd nodarbojos, ir mans sirds aicinājums un nav saistīts ar manu profesionālo pieredzi. Man nav tādas vienas pamatnodarbošanās, bet ir divas pamatjomas, kurās izpaužos un jūtu piepildījumu,” viņa paskaidro un turpina: “Viena ir skaņa, ar ko arī sākās mans ceļš pie sevis. Nu jau laikam gadus piecus atpakaļ. Spēlēju grupu gongu skaņu meditācijas, veicu individuālas vibroakustiskās masāžas (esmu atradusi Smiltenes centrā mājīgas telpas un drīzumā novadniekiem piedāvāšu arī šo) un mēdzu arī novadīt bērniem pa kādai intuitīvās muzicēšanas nodarbībai kopā ar īsām skaņu meditācijām. Un otra ir augi. Dabīgās kosmētikas radīšana sākās ar nepieciešamību pēc šādiem produktiem pašai. Man vienmēr ir bijusi ļoti jutīga āda. Kad meitiņa bija maza, sāku tam vairāk pievērst uzmanību un sapratu, ka veikalos neko nevar nopirkt bez dažādiem apšaubāmiem piemaisījumiem, pat eko bio kosmētika tomēr ir papildināta ar dažādiem konservantiem un ne tikai, lai to varētu iepakot un ilgāk uzglabāt. Tā nu nepieciešamības vadīta sāku pati sev un meitai šo to gatavot. Augu pasaule vienmēr mani ir aizrāvusi, bet tad sāku tajā iet arvien dziļāk, izstudēt konkrētu augu sastāvu, īpašības, pielietojumu. Tagad jau vairāk patīk pašai savienoties ar konkrētu augu, sajust, ko tas vēlas man dot un varbūt vēl kādam.”

Viņa izgatavo no augiem dažādus sejas, roku krēmus, ķermeņa eļļas, lūpu balzamus, hidrolātus un sprejus (tostarp odu, ērču atbaidīšanai) pēc individuāliem pasūtījumiem. Šobrīd viņas ražotnē-mājās aktīvi top jauni augu hidrolāti. “Pļavas patiesi šeit ir bagātīgas, arī lauksaimniecībā apstrādātas zemes nav man te apkārt. Baudu un priecājos, varu savienoties ar augiem arvien vairāk, kas dod iespēju tos vēl apzinātāk ienest arī manis radītajos augu produktos,” ir pārliecināta Agnese.

Saulgriežos aicina uz dvēselisku pasākumu

Agnesei vasaras saulgrieži ir viens no svarīgākajiem gada notikumiem dabā, ko var izmantot kā milzu jaudu. Laikā, kad daba pārpilnībā pulsē un saule ir savā augstākajā punktā, viņa aicina interesentus pie sevis uz lauku sētu 21. jūnijā, vasaras saulgriežos, lai dabas ieskāvumā piedzīvotu garīguma materializāciju.

“Aicinu piedzīvot vasaras saulgriežu mirkli mežu ieskāvumā, tālu prom no ikdienas kņadas, lai savienotos ar šo milzīgo jaudu un izprastu dabas procesus, piedzīvotu savas vīzijas, savu vēlmju materializāciju. Katrs viens no mums pats ir matērijas radītājs. Un garīgums nav kaut kas atrauts no matērijas. Šeit, uz planētas Zeme, mums ir dota iespēja un pat uzdevums ienest garīgumu matērijā. Tieši tāpēc šajā jaudīgajā vasaras saulgriežu laikā dabas ieskāvumā un milzīgā atbalstā no Mātes Zemes un Gaismas pasaules praktiski liksim soļus katrs sava garīguma materializācijā,” par gaidāmo pasākumu stāsta Agnese.

Šo īpašo notikumu viņa organizē kopā ar vēl divām radošām personībām – Agnesi Mārtiņkristu un Ivaru Grasi.

“Tā kā Jūrmalā es regulāri spēlēju grupu gongu skaņu meditācijas, protams, ka vēlos to turpināt, jo tas ir mans aicinājums. Vasaras saulgrieži ir ārkārtīgi spēcīgs laiks, jau vairākus gadus to apzināti izmantoju dažādām garīgām praksēm gan sev, gan arī piedāvāju citiem. Tā ir milzīga jauda, ja mēs ar to apzināti sadarbojamies, tad varam paveikt neticamas lietas savā iekšējā pasaulē, varam beidzot izrauties no saviem ierobežojumiem. Vieta, kur es tagad dzīvoju, ir ļoti ainaviska, brīnišķīgā dabas, mežu ieskāvumā, tā ir kā radīta šādām praksēm, vēlos to dāvāt arī citiem. Tēma “garīguma materializācija” atnāca pagājušajā vasarā, kad kopā ar keramiķi Ivaru Grasi plānojām nometni Apšuciemā. Toreiz tomēr līdz realizācijai tas neaizgāja. Bet tēma ir ārkārtīgi aktuāla. Sevišķi tiem, kuri iet garīgo ceļu. Ļoti bieži tas garīgums paliek kaut kur augšā karājoties, kaut kā nespējam to praktiski ienest ikdienas dzīvē. Kā mana skolotāja Maija Kadiķe savulaik Eņģeļu skolā mācīja – noturēt savu garīgumu Centrāltirgū, – lūk, tas mums visiem jāiemācās,” stāsta Agnese un uzsver, ka šis noteikti nebūs masu vai izklaides pasākums. “Galu galā es ieaicinu savā dzīvesvietā, tas patiesībā ir dziļi intīms notikums ikkatram, kurš sajutīs vēlmi piedalīties. Šobrīd atsaucība ir maza, bet daži jau ir pieteikušies. Līdz piektdienas vakaram gaidām vēl pieteikumus. Ikvienam, kuram būs sajūta, ka vajag palikt mijiedarbībā ar dabu, lai tā vēl vairāk atbalstītu mūsu katra individuālo pieredzētā un uzradītā iemiesošanas procesu, būs iespēja šeit palikt un sagaidīt saullēktu. Iespējama nakšņošana siena šķūnī savos guļammaisos vai teltī lauku sētā vai apkārtējās pļavās,” viņa saka un atklāj, ka Līgo svētkus un Jāņus gan pēdējos gadus kaut kā īpaši vairs neatzīmē, jo viņas ģimenē lielākais notikums ir pāris dienas pirms – saulgriežos.

“Mums ģimenē nav tādu izteiktu tradīciju, nedaru neko tikai tāpēc, ka visi tā dara, pat ja bērnībā tā darījām. Ļoti cenšos sajust caur savu sirdi, nevis caur ārējiem uzstādījumiem. Meitai gan parasti jautāju, kā viņa vēlas, – ja viņa vēlas svinēt Jāņus, tad vienmēr kāda iespēja ir aizbraukt ciemos pie radiem vai citviet. Arī svētku kroņa pīšanā es vairāk pieturos pie savām sajūtām – ja konktēto jāņuzāli roka stiepjas noplūkt, tātad tā ir vajadzīga manā Jāņu vainagā (vai manā gadījumā – saulgriežu vainagā),” svētku sajūtās dalās Agnese.