Apes pilsētas svētku “Apē sanāk!” laikā pirmo reizi vienkopus bija iespēja satikt Apes cilvēkus, kuri ikdienu bieži vien pavada ārpus Apes, bet ik pa laikam atgriežas un padara pilsētu jaudīgāku, gudrāku, spēcīgāku un atpazīstamāku.
Pilsētas svētku ietvaros Apes Kultūras centra pagalmā norisinājās saruna “Tikšanās Rīga–Ape, Brīvības ielas 174. kilometrā”. To vadīja un savā pieredzē dalījās Kristīne un Kaspars Virsnīši, kuri pamazām kļūst par apeniešiem, jo Apē nesen iegādājušies īpašumu, ko šobrīd atjauno.
Pasākuma laikā ikvienam bija iespēja satikt cilvēkus, kuri ikdienā dzīvo Apē, kā arī tos, kuri šeit atbrauc uz brīvdienām, kuri Api sauc par savām mājām. Doma par šādas publiskas sarunas organizēšanu radās Apes Kultūras centra vadītājai Ilvai Sārei. Kā viņa pati saka, šis bijis jaunums Apes pilsētas svētkos – kā “ķirsītis uz kūkas”.
Kā ir dzīvot darbdienās Rīgā un brīvdienās Apē, pieredzē dalījās Zvejnieku, Brantu un Muižnieku ģimenes, Jānis Baltaisbrencis, Matīss Karro un Mairis Levans.
“Arī mēs vēlamies iefiltrēties jūsu komūnā, jo arī mēs te esam, visticamāk, uz palikšanu, jo māju mēs atjaunosim un līdz tādam sirmam vecumam mēģināsim par to rūpēties. Es domāju, ka mums visiem kopā būs ļoti forša, iedvesmojoša saruna, un mēs sapratīsim, kas tad Apē ir tik aicinošs un vilinošs, kāpēc cilvēki šurp vēlas doties, jo tad, kad mēs nopirkām māju Apē, mums visi jautāja: kur ir Ape? Kādā sakarā tik tālu, jūs vispār saprotat, ko esat izdarījuši? Mēs teicām – tas nekas, mēs izbraucam uz Brīvības ielas un tad 174 kilometrus taisnā virzienā, un mēs esam mājās. Tādi trakie neesam mēs vieni, ir ļoti dauzi, kuri brauc šos 174 kilometrus, lai Api sauktu par savām mājām,” iesākot sarunu, teica K. Virsnīte.
Attālums nav šķērslis
Kā pirmais jautājums izskanēja – kāpēc tieši Ape un nevis kāda cita vieta? Sarunu atklāja Emīls Brants, kurš ir audzis Apē un pēc daudzu gadu prombūtnes atgriežas Apē, lai saimniekotu ģimenes lauku mājās “Jurģīšos”. “Esmu šeit dzimis, audzis, mīlu šo vietu, mums te ir mājas. Te ir klusums, te ir skaisti.” Viņu papildināja sieva Aneta: “Es neesmu vietējā. Galīgi nē. Esmu no Ķekavas, man šis ir daudz grūtāks lēmums nekā Emīlam. Protams, šeit ir forši un skaisti. Ir arī citādāk. Būs jāpierod, tad jau redzēsim, kā būs.”
Sarunai pievienojās Jānis Baltaisbrencis, veikalu tīkla “Veloprofs” līdzīpašnieks, kurš dzimis un audzis Apē, brīvdienās saimnieko savās dzimtas mājās.
“Man droši vien parastākā atbilde būtu – nav citu variantu, jo mēs kaut kādu brīdi dzīvojām pa Rīgu, ar tiem dzīvokļiem tā likās par mazu visai ģimenei, un tad sieva teica – jāskatās kaut kur māja netālu no Rīgas. Bet sanāca tā, ka mums Apē vecāki nomira un māja palika neapsaimniekota. Kā jau izskanēja, aptuveni 170 kilometri – man no Juglas tas ir nepilnu divu stundu brauciens. Un aizbraukt līdz kaut kādiem Saulkrastiem, piemēram, reizēm tā ir pusotra stunda. Un, ja tev tur nav mājas, tad tu brauc tur, kur tev ir māja. Kad uznāca tas C19 (kovids – redakcijas piebilde), tad vispār viss bija ideāli, sievai bija, ko rušināties dārzā. Vienīgie veikali, kas varēja darboties, bija veloveikali. Tad es varēju dzīvoties pa Rīgu, bet uz Api braucu vīkendos. Toties bērni studēja Apē – katrs no sava datora, bet sievai bija attālinātie darbi, un Ape bija tāds pilnīgi jauns klikšķis – ā, tagad būs šādi! Neviens nebija nekam jāpierunā, visa ģimene pieņēma jaunos noteikumus. Ape ir baigais magnēts, tu vari mēģināt no tās aizbēgt, bet tur jābūt baigajam spēkam, lai aizbēgtu, un es nebiju tik stiprs. Ja tā absolūti skatās, infrastruktūra ir vienkārši nenormāli laba – taisni pa vienu no lielākajam šosejām brauc un vienā vietā nogriezies pa kreisi, pirmajā vai otrajā pagriezienā, un tu esi Apē. Ja mēs dzīvotu Bolderājā, tad varbūt būtu savādāk, bet mums sanāk braukt no Purvciema. Tā ka, ja kāds raujas uz Rīgu, skatieties, kur izīrē dzīvokļus Juglā, Teikā, tad līdz Apei riktīgi tuvu būs,” deva padomu J. Baltaisbrencis.
Šis padoms daudziem no skatītāju rindām lika pasmaidīt. “Nesmejieties! Es pirmoreiz, kad viena pati braucu uz Api, pa Api braucu ar navigāciju. Tad man jautāja – un kur tieši tu “navigēji”, pa cik ielām? Atbildēju, ka vēl nesaprotu, kurā pusē esmu, ka man vēl ir jāiemācās, ka jānogriežas uz Api ne pirmajā pagriezienā pa kreisi, bet otrajā, jo mums ir tur māja, tuvāk Lūšakrogam.”
Atbildot uz šo jautājumu, Mairis Levans, bijušais latviešu motosportists, kurš nesis Apes vārdu pasaulē, bet šobrīd nodarbojas ar sacensību organizēšanu, tostarp “Vaidavas kausu”, teica: “Šos jautājumus – ko man nozīmē Ape, kāpēc tieši Ape – es sev bieži neesmu uzdevis. Vecāki jau nepajautāja, divu mēnešu vecumā mani atveda uz šejieni, tā teikt, man palaimējās, no tā brīža neesmu aizbraucis projām. Man ir palaimējies būt šeit un justies piederīgam Apei. Te izskanēja, ka cilvēki Apē atgriežas caur īpašumiem. Man ir laimējies dzīvot Apē un visu laiku justies kā apenietim neatkarīgi no tā, kur esmu un vai man ir vai nav īpašums Apē.”
Arī daudziem zināmais, bijušais latviešu motokrosists Matīss Karro Apes vārdu ir iznesis tautās. Daloties savās sajūtās par Api, viņš pauda: “Mana sajūta par Api – tā ir vismīļākā, visspēcīgākā, jo daudzi no jums zina, ka mana vismīļākā omīte Mirdza bija apeniete, tāpēc šeit bērnībā ir pavadītas ļoti daudzas vasaras. Arī ļoti daudzi draugi man šeit joprojām ir palikuši un, protams, pateicoties Mairim un visai komandai, mums šeit, šajā mazajā pilsētiņā ir vislieliskākās motokrosa sacensības. Kā arī Mairim un Jānim jāsaka paldies par MTB maratona sacensībām, kas arī šeit norisinās. Tā ka divi lielākie sporta pasākumi ir šeit – Apē. Kāpēc Ape? Man ir īpaši siltas atmiņas par omīti, un vēl joprojām mani radinieki ir šeit – māsīcas, brālēni, krustmamma, krusttēvs. Ir prieks vienmēr atbraukt uz šejieni, pabaudīt svaigo gaisu, tikt prom no tās trakās Rīgas ikdienas un tiešām izbaudīt saulainās dienas šeit. Daudzi Apē man vienmēr ir teikuši – rīdziniekiem Ape ir tālu. Apeniešiem Rīga ir tuvu.”
“Ir bijuši brīži dzīvē, kad mēs tomēr esam piedzīvojuši, ka ir tālu jādodas. Tad, kad vienā dienā jāatbrauc uz Api un vakarā nez kāpēc jādodas atpakaļ uz Rīgu, jo ir darbi. Tad ir sajūta tāda, ka vesela darba diena pagājusi ceļā. Tajā brīdī kļūst tālu. Bet tad, kad tu atbrauc un dzīvojies te, tad jau patiesi tas ceļš vairs neliekas tik tāls,” papildina K. Virsnīte.
Ceļš jau kļuvis ierasts
Linda un Mārtiņš Muižnieki ikdienu pavada Rīgā, audzina trīs dēlus un, kad vien iespējams, brauc uz savām lauku mājām Apē. “Mēs tā kā esam Apē ienācēji, no 1998. gada dzīvojam šeit. Nodzīvojām kādu laiku, tad ceļi tālāk aizgāja uz Rīgu. Bet es jau neesmu tur aizbraucis dzīvot, esmu tur tikai aizbraucis strādāt. Dzīvoju es šeit – piektdienās, sestdienās, svētdienās un atvaļinājumos esmu Apē. Kopš bērnības šī pilsēta ir mīļa, viss pierasts. Šobrīd ģimenē aug trīs puikas, un kas var būt labāks par to, kā iziet no rīta ārā laukos, ieelpot svaigu gaisu un paspēlēties pagalmā, nevis pamosties Rīgā dzīvoklī? Peļķes rudenī, sniegs ziemā – tam visam ir sava burvība,” sacīja M. Muižnieks.
Savu redzējumu pauda arī viņa sieva Linda: “Mums pēdējos trīs, četrus gadus dzīve iedalās divās daļās. Pusgadu mēs dzīvojam Rīgā, sākot no septembra, un tad otru pusgadu mēs gribam pārvākties uz Api. Tā mums tas ir gadiem. Katrreiz atkal pienāk tas septembris, un mēs atkal attopamies Rīgā. Mārtiņa vecāki dzīvo Apē. Mums ir arī lauku mājas, kurās mēs paši visu uzturam, labiekārtojam, saimniekojam un atpūšamies. Nu, ir jau arī labas lietas Rīgā, tā nevar teikt, ka nav, bet Ape sirdij mums tuvāk. Rudenī Rīgā mūs piemeklē sajūta, ka tūdaļ jau atkal būs pavasaris un mēs tiksim atpakaļ uz laukiem. Bet mēs esam no tiem trakajiem, kas braukā vismaz divreiz mēnesī uz Api, vasarās arī četras reizes mēnesī. Un ir izveidojusies sajūta, ka jebkura vieta, kas ir tuvāk kā Ape, ir tepat.”
Arita un Roberts Zvejnieki ir alūksnieši, kuri dzīvo Rīgā un saimnieko Roberta vecvecāku mājā Apē, un māja nesen svinēja simts gadu jubileju. “Mūsu ikdiena pa darba dienām lielākoties paiet Rīgā. Bet atvaļinājumu laikā – tad gan mēs esam vairāk pa Api. Kā mēs kā alūksnieši nokļuvām Apē? Mani vecvecāki dzīvoja Apē. Es arī visu savu bērnību pavadīju šeit. Nebiju no tiem, kas sestdienās, svētdienās spēlējās un vēlāk ballējās kopā ar draugiem Alūksnē. Principā piektdienā, kā beidzās stundas, es kāpu pirmajā autobusā un braucu uz Api. Šī vieta kaut kā pievilka – meža tuvums, vectēvs, kas daudz ko iemācīja, draugi arī vairāk ir šeit, Apē. Šobrīd uz Alūksni vairāk aizbraucam tikai ekskursijā vai apciemot radus. Ja ne katru nedēļu, tad katru otro nedēļu mēs noteikti braucam uz Api. Jā, mūsu mājai palika simts gadi. Tā kā tā savā mūžā bija pārdzīvojusi dažādus laikus, bija novecojusi, mēs to pamatīgi atjaunojām. Tāpēc simtgades jubileju tā sagaidīja jau jaunā, krāšņā tērpā,” savā pieredzē dalījās R. Zvejnieks.
Viņu papildināja Arita: “Mans stāsts ar Api sākās tad, kad es iepazinos ar Robertu. Tas bija pirms 18 gadiem, kad viņš mani iepazīstināja ar Api, sāka vest uz Api. Kad Roberta vecmāmiņa kļuva arvien švakāka, viņai bija grūti sakopt dārzu un apkārtni, tad mēs sākām uz šejieni braukt arvien biežāk un biežāk. Un tad jau mums tapa arī savas dobītes. Tad arī nosvinējām kāzas Apes baznīcā. Starp citu, Roberta vecmamma šobrīd dzīvo pie viņa mammas Alūksnē.
Kad piedzima bērni – mums ir trīs meitas –, tad tas ceļš uz Api kļuva tāds pašsaprotams, jo bērniem šeit ir brīnišķīgas iespējas – iznākt no mājām dārzā, aiziet uz laukumiņu rotaļāties. Tagad esam starp Rīgu un Api, braucam šurp gandrīz katru nedēļas nogali vai katru otro nedēļas nogali. Tas lūzuma punkts, kur esam domājuši, vai mēs pavisam gribam pārvākties uz Api, droši vien bija tad, kad bērni sāka iet skolā, jo tad bija jāpieņem tas lēmums. Tā kā mūsu darbi ir Rīgā un mūsu meita pirms diviem gadiem sāka iet 1. klasē, mēs pieņēmām lēmumu palikt Rīgā un braukt uz Api tad, kad to varam.”
Ne visur tā notiek
Saruna tika aizvadīta draudzīgā, pozitīvā gaisotnē, tajā netrūka ne smieklu, ne pārdomu, kādi ir paši apenieši, ne dažādu ideju – nākotnes vīziju, kā padarīt Api tūristiem un jaunienācējiem arvien pievilcīgāku. Izskanēja, ka Apē visi viens otru pazīst, ka apeniešiem ir interese par to, kas notiek viņu mazpilsētā. Starp citu, plašākā vietējās informācijas aprite notiekot garāžās, frizētavā un veikalā.
Sarunas dalībnieki uzsvēra, ka Apei ir spēcīga kopiena (kā citiem labāk patīk teikt – komūna), kurā viens otram ir gatavi steigties palīgā jebkurā situācijā un jebkuros apstākļos. Par to arī daudzi no citām vietām uz apeniešiem noraugoties ar baltu skaudību.
Bija ierosinājumi, sadodoties visiem rokās, – apeniešiem būtu jāceļ sava vērtība un jālepojas ar tām labajām lietām un darbīgajiem cilvēkiem arvien plašākā mērogā. Vairākkārt tika pieminēti pierobežas gadatirgi Apē, kas šeit noris ar lielu vērienu, un vēl daudz kas cits.
Sarunas otrajā daļā pievienojās Signe Ēvele un Ritvars Repuls, Kristiāna Oto, Ulrika Lība Tetere un Kārlis Dauškans, Madara un Mairis Jurkas, kuri stāstīja par savu piederību Apei. Katras ģimenes pieredze ir unikāla un savā veidā apbrīnojama – ir sajūta, ka apenieši ir gatavi stāstīt un stāstīt par savu pilsētu, tāpēc kādā no laikraksta “Ziemeļlatvija” numuriem jau rudenī varēs lasīt plašāku stāstu par vienu no ģimenēm, kas par savām mājām sauc tikai un vienīgi Api.
Kā izteicās Kaspars Virsnītis, Ape ir unikāla ar to vien, ka cilvēki var sanākt kopā, apsēsties pie sarunu galda un dalīties savā pieredzē, pārdomās viens ar otru un arīdzan plašāku sabiedrību. Citviet tā nenotiekot.
