Vientulība un trūkums. Slimība un sāpes. Tās ir pirmās sajūtas, kas nāk prātā pēc daudzu pensionāru apciemojuma. Taču, kaut arī baltkrievietes Jeļizavetas (79 gadi) ikdiena ir ļoti grūta, viņa nesūdzas par dzīvi Latvijā. Ar vecuma kaitēm sirgstošā sieviete asaru pilnām acīm slavē apkārtējo cilvēku izpalīdzību un atsaucību.
Pensionāre, kura Latvijā ieradās jau 1953.gadā, sarunā ar portālu TVNET stāsta, ka pēdējos gadus šaurajā galvaspilsētas mikrorajona dzīvoklītī pavada viena: “Neviena man nav. Vīrs nomira jau 1990.gadā, bet bērnu man nav.”
Vismaz labi, ka tepat Rīgā mīt sešus gadus jaunākā māsa, kura Jeļizavetu šad tad apciemo. Ar māsas palīdzību pensionārei izdodas tikt pie tīrības dzīvoklī. Māsa nomazgā arī pašu slimnieci.
Līdz pagājušā gada pavasarim Jeļizaveta gandrīz visu varējusi izdarīt pati, taču tad nopietnāk saslimusi un tagad bieži jālūdz citu palīdzība. Jeļizavetas rokas kļuvušas tik nevarīgas, ka pat pudeļu un burku attaisīšanā viņai jāsauc palīgā kaimiņi.
Lai arī kājas un rokas Jeļizavetu vairs īsti neklausa, taču galva vēl ir gana gaiša un atmiņa – laba. Īpašu prieku sievietei sagādā gremdēšanās jaunības dienu notikumos.
Rimti salikusi rokas klēpī, Jeļizaveta sapņo par tikšanu uz baznīcu. Taču tā atrodas Rīgas centrā, un pēdējā gada laikā, kopš nopietni slimots, līdz dievnamam nav izdevies nokļūt.
Jaunībā Jeļizavetai bijusi laba balss un viņa pat baznīcas korī dziedājusi.
Ticīgā sieviete, pie kuras gultas novietota kāda svētbilde un sveces, stāsta: kādreiz – viņas jaunībā – gavēšana pirms Lieldienām bijusi daudz stingrāka – cilvēki stiprāk lūgušies, kā arī neēduši ne gaļu, ne piena produktus.
Pat trīsgadīgam bērnam gavēņa laikā kādreiz nedeva pienu.Taču tagad ticīgie gavēņa prasības esot vienkāršojuši un ēd visu ko. Runājot par izdzīvošanu, Jeļizaveta stāsta, mēnesi izdzīvot ar 155 latu pensiju esot grūti. Gandrīz 90 latus sieviete šomēnes samaksājusi par dzīvokli.
Iepirkties pensionāre dodas reizi nedēļā. “Tad sadzeros pašas stiprākās zāles, lai nesāp kājas, un, cik vien ātri varu, eju uz “Maximu” vai vietējo tirdziņu.”
Ļoti grūti slimajai sievietei ir iekāpt tramvajā – tā pakāpieni vecajam cilvēkam ir nepārvarami. Pieejamāks ir trolejbuss.
Tā kā Jeļizavetai ļoti sāp kājas, visgrūtākais ceļa posms ir kāpnes uz viņas dzīvokļa piekto stāvu. “Kartupeļus man uznes māsasdēls, lai vieglāk. Tādus smagumus es vairs nevaru panest.”
Stāstot par palīdzības lūgšanu, Jeļizavetas acīs riešas gaužas asaras.
Lielas kā pupas asaras rit pār grumbām izvagoto seju.”Daudz cilvēku palīdz. Šoziem, kad sniega bija ļoti daudz, cilvēki palīdzēja gan ielu pāriet, gan veikalā iekļūt. Nevar teikt, ka visi cilvēki slikti un neviens nepalīdz!” Lielu paldies par palīdzību Jeļizaveta saka arī kaimiņu ģimenei: “Lai Dievs viņiem dod labu veselību!”
Saistībā ar sadzīves lietām, kurās aizvien biežāk nākas lūgt apkārtējo palīdzību, Jeļizaveta kļūst pavisam bēdīga un atklāj kvēlu vēlēšanos: “Kaut es varētu ātrāk nomirt! Gribu, lai Dievs mani ātrāk sauc pie sevis!”
Jeļizaveta atklāj, ka kādu kārumu atļaujas tikai pensijas dienā. Kaut griboties saldumu un arī šokolādes, šādus našķus pensionāre nepērk – esot problēmas ar cukura līmeni. Tādēļ viņas tarbiņā biežāk nonāk kāda desa, cīsiņš vai piena produkti.
Gardākais ēdiens Jeļizavetai esot vietējie salāti, taču tos viņai neļauj baudīt ne plānais maciņš, ne vārgās rokas.
Lai arī sievietes rocība neļauj iegādāties kārumus, par trūkumu Jeļizaveta nesūdzas nevienu mirkli. Dienišķajai maizītei pietiek. Ar vienu ķieģelīša kukuli trīs četrām dienām pietiek.”Atkarībā, ko un kā ēd. Pie zupas maizīte iztērējas ātrāk.”
Lai arī naudas maz, veikalā Jeļizaveta nepēta cenas un bieži vien neizvēlas lētākos produktus. Vienkārši nav spēka nostāvēt: “Cenšos visu vajadzīgo nopirkt pēc iespējas ātrāk, lai ātri tiktu mājās un nebūtu jānokrīt uz ielas.”
Ieejot viņas mazajā, vēsajā vienistabas dzīvoklī, uzmanību uzreiz piesaista milzīgais padomju laikā ražotais televizors. Kaut arī tuvojas Lieldienas, uz vecā televizora joprojām novietota izrotāta Ziemassvētku eglīte.
Skapjaugšā nolikts arī vecais radioaparāts. To Jeļizaveta neklausoties.Tāpat viņa neskatoties veco televizoru. Laika īsināšanai pensionāre lieto mazo televizoriņu istabas otrajā stūrī. Tas ieraduma pēc pārklāts ar baltu drānu.
Krievu valodā runājošā sieviete skatoties gan latviešu, gan krievu kanālus. Īpaši iecienīti esot dažādi koncerti. “Man patīk mūzika, kas paceļ, atgādina jaunības laikus.” Filmas, kurās bieži kaujas un rāda asiņainus skatus, viņai nepatīkot.
Lai arī mazajā televizorā iespējams redzēt desmit TV kanālus, Jeļizaveta saka, ka tas esot ļoti maz. Dzirdējusi, ka citos televizoros ir vairāk par simts kanāliem, pat 300 kanālu.
Priecīgās jaunības dienas
“Nekad nedomāju, ka būšu tik veca un nevarīga. Kādreiz taču gāju tik ātri – likās, ka zeme deg!” šajā brīdī sievietes acīs sāk gailēt uguntiņas un viņa atminas jaunības dienas – bijušas i balles, i saviesīgi pasākumi. Protams, galvenais bijis darbs.
Kaut arī Jeļizaveta 27 gadus nostrādāja saldumu fabrikā “Laima”, tomēr ar šokolādi mielojās maz. Ja pa visiem “Laimā nostrādātajiem gadiem apēdu vienu kilogramu šokolādes, tas ir ļoti daudz!Lai arī saldumi jaunajai sievietei garšoja, tomēr nebijis laika ēst. “Pārtraukums bija 15 minūtes. Tajā vajadzēja paspēt gan rokas nomazgāt, gan uz tualeti aiziet, gan paēst pusdienas!”
Skumjas atvadas
Uz atvadām Jeļizaveta vēl palūdz, vai varam sakārtot virtuves aizkarus. Viens aizkaru stūris notrūcis no knaģa, un par tā aizsniegšanu vecā, nespēcīgā sieviete var tikai sapņot…
Izejot kāpņu telpā, pārņem tāda dīvaina sajūta – ir skumji par šādām vecumdienām, taču tai pašā laikā saruna ar Jeļizavetu sirdī atstājusi gaišumu.
