Aizvadītajā nedēļā gaujieniete Dace Paiķena uzrunāja suņu saimniekus sociālajos tīklos, aicinot atsaukties kādu, kurš būtu ar mieru, lai viņa suns kļūtu par asinsdonoru suņu meitenei Lorai, kura gatavojās nopietnai operācijai. Sazinoties ar Daci, laikraksts noskaidroja, ka operācija aizritēja veiksmīgi un Loras saimniece ir gatava dalīties savā pieredzē, kāds ir bijis viņu ceļš, ja mājdzīvnieku piemeklē neparedzētas veselības likstas.
“Parasti neko nelūdzu, bet šoreiz situācija ir skaudri sāpīga. 7. jūlijā pēc ultrasonogrāfijas izmeklējuma mūsu mīļajai, dzīvespriecīgajai meitenei Lorai atklāja hemangiosarkomu (vēzi liesā). Apspriežoties ar vetārsti, nonācām pie slēdziena – 15. jūlijā būs operācija Vidzemes Veterinārajā servisā Valmierā. Pastāv iespēja, ka būs nepieciešama asins pārliešana, ‒ par to, vai tiešām tā būs nepieciešama, mēs uzzināsim tikai 15. jūlijā no rīta pēc asins analīžu rezultātiem. Meklēju asinsdonoru ‒ suni, ja iespējams, Valmierā, tās apkārtnē. Vēlams būtu divi donori. Donoram sunim jābūt veselam, vakcinētam, attārpotam, divus līdz septiņus gadus vecam, 20 vai vairāk kilogrami,” iepriekš informēja Dace.
Sunītei Lorai ir vairāk nekā septiņi gadi. Uz Gaujienu Lora atceļojusi no Siguldas puses, Allažiem. Viņa ir dzīvespriecīga, aktīva meitene, ar biezu pavilnu un garu spalvu.
Paiķenu ģimenē viņa ienāca 2018. gadā Lieldienās kā mazs, melns, pūkains zvēriņš. Tā kā viņa ir bezšķirnes sunenīte, saimniekiem sākumā nebija vēl īstas skaidrības, cik liela izaugs un kā izskatīsies, kad izaugs, bet ģimenē tika iemīļota un lutināta jau no pirmās dienas.
“Kā jau zinām, dzīve mēdz pārsteigt visnegaidītākajos veidos. Tā nu jau ceturto gadu sadzīvojam ar epilepsijas lēkmēm. Kad šī slimība piemeklēja Loru, mums bija liela neziņa un neizpratne, jo nekad iepriekš nevienam citam mājdzīvniekam mūsu ģimenē nekas tāds nebija piedzīvots. Protams, sekoja vizītes pie vetārsta, saņēmām gan padomus, kā mums būtu jārīkojas, gan tika izrakstītas zāles. Regulāri dodam epilepsijai paredzētus medikamentus, bet tie simtprocentīgi neizslēdz šādu lēkmju atkārtošanos. Tās nav regulāras, nav paredzamas vai tūlītēji apturamas, tāpēc nepieciešama nedaudz citādāka aprūpe un papildu uzmanība. Bet ar situāciju ģimenē esam apraduši un jau zinām, kā reaģēt un kā Loriņu atbalstīt, palīdzēt,” uzsver Dace.
Nepatīkami signāli
Taujāta, kā pamanījuši, ka Lorai ir radušās nopietnākas veselības problēmas, Dace skaidro: “Pēdējā laikā meitene izskatījās sagurusi, biežāk gulšņāja, atteicās no pastaidziņām, kā arī ēstgriba izmainījās. Radās aizdomas, ka tas nav tikai no karstā laika, epilepsijas lēkmēm vai maza slinkumiņa, kas dažkārt piemeklē ne tikai cilvēkus, bet arī mūsu četrkājainos draugus. Tas bija signāls, ka tomēr kaut kas nav īsti labi. Šī situācija tika pārrunāta ar vetārstu, tika nodotas arī asins analīzes tuvējā vetklīnikā Smiltenē, kurā vēršamies, ja nepieciešama kāda pote, medikamenti, kas garšīgs četrkājaiņiem vai konsultācijas neskaidros gadījumos. Tur ir ļoti laipna apkalpošana, personāls vienmēr ir pozitīvs un atsaucīgs. Paldies viņiem par to. Asins analīzēs tika konstatētas anēmijas pazīmes. Uzsākām lietot dzelzs saturošus medikamentus, nedaudz pamainījām uzturu, kā arī tika nozīmēta ultrasonogrāfija, kuru uz vietas Smiltenē veikt nebija iespējams, taču ieteica vērsties Vidzemes veterinārajā servisā Valmierā, par kuru nebiju līdz tam pat īsti dzirdējusi. Tieši šajā izmeklējumā atklājās, ka iemesls tam visam ir hemangiosarkoma – vēzis liesā.”
Bija svarīgi rīkoties
Ar šādu situāciju mājinieki saskārušies pirmo reizi, tāpēc neskaidrību bijis daudz, kā rīkoties pareizi, ar ko sākt. Šķitis, ka šādās situācijās nav pareizi vai nepareizi, galvenais ir sākt rīkoties. “Pēc vetārstes ieteikuma, vispirms vērsos tuvējos kaimiņos, kuriem ir lielāki suņi un varētu atbilst donora kritērijiem, jo, izrādās, tāpat kā cilvēkiem, arī dzīvnieku donoriem ir savi ierobežojumi, noteikumi. Viens vilku sugas suns atbilda kritērijiem, bet viņš pēc dabas ļoti aktīvs, ar adatām ne visai draudzējas, turklāt ceļš līdz klīnikai aptuveni stunda. Šis bija kā rezerves variants, ja galīgi neizdotos atrast citu donoru, tad viņi nebūtu atteikuši palīdzību. Tāpēc papildus ievietoju postus vairākās “Fecebook” grupiņās ‒ suņu mīļu grupiņā, Smiltenes novada, kā arī dzīvnieku asinsdonoru grupā. Nezināju, ko sagaidīt, kāda būs cilvēku atsaucība, reakcija,” viņa saka.
Atsaucība iepriecina
“Pirmos zvanus, komentārus jau saņēmu neilgi pēc ierakstu publicēšanas. Cilvēki tiešām bija atsaucīgi, dalījās savās pieredzēs, ieteica, kur vērsties pēc palīdzības, kā rīkoties, kam pievērst uzmanību. Viena sieviete no Mazsalacas zvanīja un stāstīja, kā viņai gāja ar savu mīluli tieši šāda paša veida situācijā, kam pievērst uzmanību, turklāt arī bija gatava palīdzēt. Zvanīja arī sieviete, kura ikdienā dzīvo Mārupē, bet tieši operācijas dienā būtu laukos Tirzas pusē ar savu četrkājaino draugu un būtu gatava atbraukt no rīta puses nodot asinis. Rakstīja arī mīluļu saimnieki bez pieredzes asins nodošanā, ka nezina, vai īsti derētu par donoriem, bet vēlētos un būtu gatavi palīdzēt. Saņēmu negaidīti daudz atbalsta, uzmundrinājuma gan no pazīstamiem, gan no tik daudziem nepazīstamiem cilvēkiem,” pieredzē dalās Dace.
Viņa stāsta, ka veiksmīgi izdevās atrast abus donorus, pareizāk sakot, pat trīs donorus.
“No Limbažu puses atsaucās Ilze, kuras abi brašie mīluļi jau arī iepriekš ir bijuši asinsdonori un bija gatavi palīdzēt. Arī Kristīne turpat no Valmieras bija gatavībā, ja nu Loriņai būtu nepieciešamība pārliet asinis. Zinot, ka mums ir potenciālie donori, jau ar mazliet mierīgāku sirdi gaidījām operāciju, cerot, ka viss izdosies veiksmīgi,” stāsta Dace un dara zināmu, ka otrdien pirms operācijas tika veiktas analīzes, kurās visi rādītāji bija normas robežās, tāpēc asins pārliešana tomēr nebija nepieciešama. Operācija noritēja veiksmīgi, par to tika informēti arī potenciālie donori. Ar vetārsti tika izrunāta operācija, audzējs nosūtīts uz tālāku apskati, lai saprastu, kāda tā daba (labdabīgs vai ļaundabīgs), izrunāta tālākā ārstēšana, nozīmēta atkārtota kontroles vizīte, turpat iegādāti nepieciešamie medikamenti. Kad pārdzīvojumi bija aiz muguras, pēcpusdienā Dace ar Loru atkal varēja satikties un doties mājup.
Šobrīd Lora turpina atlabt pēc operācijas un kopumā jūtas labi. Ir priecīga, apmierināta ar dzīvi, arī apetīte ir laba. Labprāt dotos un dzīvotos pa āru, gan jau neatteiktos arī kādu kaķi padzenāt, bet kādu laiku būs jāievēro miera režīms, kas nozīmē bez sportiskām aktivitātēm. Priekšā vēl garš atveseļošanās periods, bet Dace cer uz to labāko. “Līdzcilvēku pozitīvās domas un lielais atbalsts noteikti mums ir daudz palīdzējis. Liels paldies Vidzemes veterinārā servisa vetārstēm un visam personālam, kas mums palīdzēja, kas atbildēja uz katru manu zvanu un jautājumu. “Mīļš paldies katram, kurš atbalstīja, uzmundrināja, dalījās ar padomu, kas bija gatavs ar savu mīluli doties palīgā, lai atrastos suns asinsdonors. Ticu, ka labais vairo labo! Visu to labāko visiem ķepaiņiem un viņu saimniekiem. Lai laba veselība un gardumi nekad nebeidzas!” novēl Loras saimniece Dace.
