Vienreizēju
finansiālu atbalstu 500 eiro apmērā par katru bērnu piešķir personai, kura
saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likumu
- saņem bērna kopšanas pabalstu līdz viena gada vecumam,
- ģimenes valsts pabalstu,
- piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar
invaliditāti - sakarā ar bērna dzimšanu maternitātes pabalstu par dzemdību
atvaļinājuma laiku, ja bērns piedzimis laika
līdz ārkārtējās situācijas laika beigām (turpmāk – maternitātes
pabalsts), - arī tām ģimenēm, kurām ārkārtējās situācijas laikā ir
radušās tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu līdz viena gada vecumam,
ģimenes valsts pabalstu, piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar
invaliditāti vai maternitātes pabalstu.
Saistībā ar šī vienreizējā atbalsta izmaksu Labklājības ministrija
(LM) saņem daudz jautājumu no cilvēkiem. Dažus būtiskākos no tiem komentē LM
Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Zita Mustermane: “Ģimenes
valsts pabalstu, kā arī vienreizēju finansiālu atbalstu nepiešķir bērnam, bet
vecākam vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu audzina bērnu.
Ja bērns līdz pilngadībai ir atradies ārpusģimenes aprūpē, tad līdz pilngadībai
šo pabalstu par audzināmo bērnu saņem tā likumiskais pārstāvis – aizbildnis, audžuvecāks vai adoptētājs.
Bērns, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu, ir nepilngadīgs
bērns, kurš atrodas vecāku aizgādībā. Sociālās rīcībspējas sasniegšanas vecums,
pats par sevi, nedod tiesības bērnam par sevi pieprasīt ģimenes valsts
pabalstu, kā arī saņemt vienreizējo atbalstu 500 eiro apmērā.
Taču pastāv izņēmuma gadījumi, kad bērni no 15 gadu vecuma
valsts pabalstu var saņemt paši, bez vecāku starpniecības. To paredz likums
“Par sociālo drošību”, kurā noteikts, ka persona, kura ir sasniegusi 15 gadu
vecumu, var iesniegt pieprasījumu pēc sociālajiem pakalpojumiem un tos saņemt.
Tas ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad vecāks par bērnu saņemtos sociālos
pabalstus netērē bērna materiālo vajadzību nodrošināšanai, bet, piemēram to
tērē alkohola iegādei.
Šajā gadījumā bērnam jāvēršas bāriņtiesā, motivējot savu
lūgumu par pabalsta izmaksu sev. Lūgumam ir jābūt pietiekami pamatotam un par
iemeslu nevar kalpot tikai bērna vēlme šo pabalstu saņemt, bet jābūt objektīvi
pamatotiem iemesliem pabalsta saņēmēja maiņai, jo, bāriņtiesa, iestājoties nepilngadīgas
personas interešu aizstāvībā, tikai īpašos gadījumos, lemj par pabalsta izmaksu
pašam bērnam, ja tas sasniedzis 15 gadu vecumu. Tas nekādi nevar būt saistīts
vien ar jaunieša vēlmi pašam saņemt pabalstu.
Tiklīdz jaunietis ir sasniedzis 18 gadu vecumu, vecāka
aizgādība pār jaunieti izbeidzas un viņš iegūst tādas pašas tiesības un
pienākumus kādas ir jebkurai pilngadīgai personai. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai
nav tiesiska pamata risināt minēto jautājumu, jo bāriņtiesa aizstāv bērna
personiskās intereses attiecībās ar vecākiem un izšķir vecāku domstarpības
bērna aprūpes un aizgādības jautājumos līdz bērna 18 gadu vecumam.
Saskaņā ar Valsts
sociālo pabalsta likumu, kad bērns sasniedz 18 gadu vecumu, ģimenes valsts
pabalstu, kas piešķirts par aizbildnībā vai audžuģimenē esošu bērnu, vai
pabalstu, kas ar bāriņtiesas īpašu lēmumu piešķirts jebkurai personai, kura
faktiski audzina bērnu, piešķir un izmaksā pašam ārpusģimenes aprūpē esošam
bērnam. Tas attiecas arī uz bērniem, kas atrodas aprūpes iestādē un sasniedz 18
gadu vecumu.
Civillikumā ir noteiktais
vecāku pienākums uzturēt bērnu ir spēkā līdz laikam, kad bērns pats var sevi
apgādāt. No tā izriet, ka, pastāvot objektīviem apstākļiem, kāpēc bērns,
pilngadīgs būdams, nespēj sevi apgādāt, vecākam saglabājas pienākums nodrošināt
uzturlīdzekļus. Tostarp, izlietot valsts sniegto atbalstu – ģimenes valsts
pabalstu un vienreizēji izmaksājamo pabalstu, viņa uzturam. Parasti par šādu
objektīvu iemeslu kalpo apstāklis, ka jaunietis turpina mācības profesionālās
izglītības iestādē vai augstskolā pilna laika klātienē, bet ne ilgāk kā līdz 24
gadu vecumam.
Ja par materiālo atbalstu pilngadīgajam jaunietim ar vecāku
(vai vecākam, pie kura jaunietis dzīvo ar otru vecāku) nav iespējama vienošanās
sarunu ceļā, prasība tiesā jāsniedz kā pilngadīgai un rīcībspējīgai personai
jaunietim pašam.
