„Lai sabiedrība varētu pastāvēt, tai ir vajadzīga solidaritāte gan individuālā, gan arī valstiskā līmenī. Šobrīd savstarpējā palīdzēšana ir īpaši aktuāla, jo sabiedrībā ir iedzīvotāju grupas, kurām nepieciešams atbalsts elementārai izdzīvošanai,” norāda EK pārstāvniecības Latvijā diskusiju cikla „Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases” sabiedrisko attiecību konsultante Lauma Ozoliņa.
Tai pat laikā politikas eksperts Ivars Ījabs norāda, ka politikā solidaritāte nereti var kaitēt izaugsmei, jo aiz līdzjūtības pieņemti lēmumi neveicina, piemēram, ilgi gaidītu un nepieciešamu reformu īstenošanu. Tā vakar secināja eksperti Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā diskusijā „Solidaritāte vai savrupība?”. L. Ozoliņa informē, ka vakar notikušajā diskusijā „Solidaritāte vai savrupība?” ES mājā TV raidījumu vadītāja Katrīne Pasternaka, Rīgas Stradiņa universitātes prof. Dr.Phil. Vija Sīle un politologs Ivars Ījabs ar klātesošajiem sprieda par indivīdu, sabiedrību un solidaritāti, palīdzēšanu un valsts lomu tajā.
Viens no jautājumiem, par ko diskutēja eksperti, bija sabiedrības attieksme pret labdarības ņēmēju un devēju. Rīgas Stradiņa universitātes prof. Dr.Phil. Vija Sīle norādīja: „Nedrīkst jaukt labdarību, ko veic valstiskā līmenī, organizētā sistēmā, ar privātu iniciatīvu, kas patiesībā ir žēlsirdība. Izvirzot indivīda žēlsirdībai tādas prasības kā organizētai labdarībai, mēs paši radām situāciju, kurā kāds ir pazemots vai nelaimīgs par saņemto. Ir precīzi jāapzinās, kāda veida palīdzība nepieciešama. Indivīds sabiedrībā var pastāvēt tikai kā daļa no tās, un to sev ir grūti atzīt. Viedokļu daudzveidība ir dabiska, un, lai tā nepārvērstos savstarpējos konfliktos, cilvēkam ir jāatzīst sava saistība ar sabiedrību, bez kuras nav iespējams risināt daudzas problēmas. Solidaritātes problēma ir tā, ka mēs varam būt vienoti savā savrupībā, bet, tiklīdz mūsu autonomija tiek apdraudēta, mēs apstājamies, baidoties būt indivīdi, kas ir sociāli atkarīgi.”
Labestības projektu vadītāja Katrīne Pasternaka piebilda, ka arī pats devējs var justies pazemots, ejot garām palīdzības lūdzējam un nezinot, kāda līmeņa palīdzība ir nepieciešama, kā to sniegt. Eksperte atzīst, ka situācija šobrīd ir kļuvusi daudz smagāka un grūtāk risināma, kā arī daudz dramatiskāka nekā redzam TV ekrānos. Turpina K.Pasternaka: „Ja kādreiz runa bija par milzīgām summām veselības atjaunošanai dažiem desmitiem cilvēku, tad šobrīd runa ir par dažiem desmitiem latu izdzīvošanai neskaitāmiem simtiem cilvēku. Aiz cilvēkiem, kas redzami plakātos, vēl simtiem stāv rindā. Labdarības ņēmējam nav viegli spert soli un uzrunāt sabiedrību. Pamatā labdarībai nemaz nevajadzētu būt publiskai, ikviens var izdarīt tik, cik spēj klusām, taču lielu līdzekļu savākšanai tā ir publiska. Runa nav par situāciju valstī, bet par mums pašiem. Mums jātiecas augstāk, lai mūsu labdarības mērķis nākotnē būtu zinātne, pētījumi, nevis cilvēku izdzīvošana.”
Tikmēr politologs Ivars Ījabs uzskata, ka modernajā sabiedrībā ir vajadzīga solidaritāte starp dažādiem cilvēkiem, nevis vienādiem. Eksperts solidaritāti raksturo kā cilvēku apziņu par atkarību vienam no otra un atbildību vienam pret otru: „Solidaritāte nav tikai kaut kas izteikti morāls vai žēlsirdībā balstīts, tā ir viena no lietām, kas nepieciešama, lai sabiedrība vispār varētu pastāvēt. Piemēram, ir neskaitāmas lietas, kuras lietojam ikdienā, bet paši neprotam tās radīt. Bieži tiek aizmirsts par cilvēkiem, ar kuriem patiesībā esam saistīti. Latvieši ir gatavi nodarboties ar personisko labdarību – šajā ziņā esam augstāk par vidusmēru Eiropas Savienībā. Mēs esam gatavi sniegt palīdzību un arī apzināmies, ka nepieciešamības gadījumā to saņemsim.”
Vienlaikus eksperts norāda, ka ir problēma ar politisko, valstisko līmeni. Turpina I. Ījabs: „Valsts pienākums ir rūpēties par sociālās solidaritātes nodrošinājumu. Eksistē virkne nefunkcionējošu sistēmu, kuras mēs paturam un uzturam aiz līdzcietības pret tajās strādājošiem cilvēkiem. Piemēram, veselības aprūpe, sociālā un izglītības sistēma, kurās nav notikušas būtiskas reformas un joprojām tiek ieguldīti nepārdomāti līdzekļi līdzjūtības dēļ. Tādēļ labs politiķis ne vienmēr var atļauties būt līdzjūtīgs un līdzcietīgs.”
