Trīs lielākie piena pārstrādātāji – AS “Rīgas piena kombināts”, AS “Valmieras piens” un AS “Preiļu siers” – ir neapmierināti ar Zemkopības ministrijas (ZM) lēmumiem piensaimniecības nozarē.
Šie trīs uzņēmumi pārstrādā 70% no Latvijā saražotā piena. “Gadā no Latvijas izved aptuveni 100 000 tonnu piena jeb 20% no Latvijā saražotā piena, kā rezultātā valsts nodokļos zaudē trīs miljonus latu gadā. Papildus tiktu radīti 40% pievienotās vērtības, ko pārstrādātāji varētu radīt gala produktiem, ko varētu eksportēt vai pārdot vietējā tirgū, būtu papildu darbavietas Latvijā, tiktu izmantoti transporta pakalpojumi un varētu paaugstināt darba efektivitāti,” šodien žurnālistiem stāstīja “Rīgas piena kombināta” valdes priekšsēdētājs Henrijs Fogels.
Piena pārstrādātājus satrauc tas, ka valsts atbalstā piensaimniecības nozarei iezīmējas konkurenci kropļojošas tendences.
“Preiļu siera” valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts skaidroja, ka ir vairāki pasākumi, kuros valsts nodrošina atbalstu tikai vienai uzņēmējdarbības formai – kooperatīviem, lai gan tieši tādu pašu saimniecisko darbību – piena iepirkšanu no ražotājiem un pārdošanu vai tālāku pārstrādi – veic arī citas uzņēmējdarbības formas.
Savukārt citos pasākumos kooperatīviem ir iespējas saņemt atbalstu līdzīgi kā lauksaimniecības ražošanas uzņēmumiem, bet tādu tiesību nav pārstrādes uzņēmumiem.
Visi trīs pārstrādes uzņēmumi pirms pāris mēnešiem Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim (TP) nosūtījuši vēstuli, kurā norādīts, ka laika periodā no 2004. līdz 2006.gadam piensaimniecības kooperatīvi ir saņēmuši 742 200 latus no atbalsta ražotāju grupām, tādējādi kompensējot tāda veida izdevumus, kuri pārējiem uzņēmumiem ir jāsedz no saviem līdzekļiem.
Kā norādīja pārstrādātāji, atbalsts kooperatīviem tiek skaidrots ar to, ka tie iepērk izejvielas no mazajām saimniecībām pretstatā sabiedrībām, kuras sadarbojas tikai ar lielajiem ražotājiem. “Tas ir nepierādīts un nepatiess apgalvojums. Iespējams, ka šobrīd situācija ir pilnīgi pretēja un lielie pārstrādātāji iepērk pienu no mazajiem ražotājiem vairāk nekā no lielajiem,” uzsvēra Fogelis.
Piemēram, “Preiļu siers” pēdējā kvotu gadā veicis piena iepirkumu no 6151 piena ražotāja.
Vēstulē premjeram piena pārstrādātāji norādījuši, ka pārstrādātāji drīkst pretendēt un arī saņemt šo pašu atbalstu pie nosacījuma, ja pārstrādātāja uzņēmējdarbības forma ir kooperatīvs, kā piemērus minot piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību (PKS) “Straupe” un PKS “Dundaga”.
Pārstrādātāji uzskata, ka piena ražotāju grupām piešķirtajām ievērojamajām naudas summām nav tautsaimnieciska efekta, jo, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, jau 2006.gadā ir būtiski palielinājies piena kā izejvielas eksports.
Pēc Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) datiem, 2005.gadā piena eksporta nosacītā tonnas vērtība bija 708,22 lati par tonnu, bet 2006.gadā – tikai 474,37 lati par tonnu.
Produkta ar viszemāko pievienoto vērtību – izejvielas – eksportu lielos apmēros veic tieši valsts atbalstītās ražotāju grupas.
Kā piemēru Fogelis minēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecību “Vecauce”, kur izveidota valstī modernākā ferma 500 govīm. “Šobrīd šajā fermā ir 300 govis. Mēs gribējām no šīs fermas nopirkt pienu. Pat nesākot diskusiju par iepirkuma cenām, mums kooperatīva “Piena ceļš”, kuram ferma nodod pienu, pārstāve Ilze Aizsilniece atbildēja, ka tas nav iespējams, jo līdz gada beigām ir noslēgts līgums par piena piegādi Lietuvas piena pārstrādātājiem. ZM, kas ir šīs fermas pastarpināta īpašniece, atbalsta kaimiņvalsts ražotājus, nevis Latvijas pārstrādātājus,” stāstīja uzņēmējs.
Pārstrādātāji dalījās pieredzē arī par to, kā viņi mēģinājuši pirkt pienu Lietuvā, kur valsts izmanto visus legālos veidus, lai savā valstī saražoto pienu kā izejvielu neizvestu uz citām valstīm.
“Mēs šogad Lietuvā esam nopirkuši 2000 tonnas piena par tādu pašu cenu, kā mēs to iepērkam Latvijā, taču tas mums ir aizņēmis daudz laika un līdzekļu. Jebkuram cilvēkam, kurš ir kaut nedaudz mācījies ekonomiku, būtu jābūt skaidram, ka pārstrādāts piens nozīmē papildu darbavietas, tas ir produkts ar pievienoto vērtību, nodokļi valsts kasē un valsts ekonomiskā izaugsme,” sacīja Šņepsts.
Pārstrādātāji minēja arī piena kvalitātes problēmu. Pārstrādātāji nevar iepirkt sliktas kvalitātes pienu, taču sliktākas kvalitātes pienu eksportēt kā izejvielu var. Tāpēc zemnieki nav ieinteresēti ieguldīt līdzekļus piena kvalitātes uzlabošanai, jo šo nekvalitatīvo pienu var nodod kooperatīviem, kas vairumā gadījumu pienu eksportē.
“Šī zināmā mērā ir dubultmorāle, ka šeit sliktākas kvalitātes pienu mēs nevaram pieņemt, tas ir jāizved, bet, ievedot sliktākas kvalitātes pienu, mēs varam ražot produktus,” skaidroja Šņepsts.
Lielie piena pārstrādātāji aicina pārtraukt konkurenci kropļojošo atbalstu piensaimniecības kooperatīviem, kas rada nesamērīgu izejvielas cenu kāpumu. Viņi aicina arī veikt visus iespējamos pasākumus, lai uzlabotu piena kvalitāti un nepazaudētu piena piegādātājus.
Pārstrādātāji atgādināja par piena nozares konkurētspējas paaugstināšanas programmu, kas kopš šī gada 11.aprīļa nav pavirzījusies uz priekšu.
Piensaimnieki arī norādīja, ka gadījumā, ja viņi nesaņems valdības atbildi par kooperatīviem sniegtā atbalsta likumību, pamatotību un ekonomisko efektivitāti, ir gatavi tiesāties par nevienlīdzīgiem noteikumiem nozares uzņēmējdarbībā.
Piensaimnieki prognozē, ka gadījumā, ja valsts nepieņems politisku lēmumu, piena produktu cenas turpinās paaugstināsies. “Palielināsies ne tikai cenas, bet nāksies slēgt fermas un pārstrādes uzņēmumus, un mēs atgriezīsimies tur, kur bijām pagājušā gadsimta 90.gados,” apgalvoja Šņepsts.
