7.martā Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO rīkoja apaļā galda diskusiju par veselības pakalpojumu pieejamību Kā palīdzēt jau šodien un ilgtermiņā?
„Galvenais secinājums – vienīgais risinājums, lai panāktu nopietnus ilgtermiņa uzlabojumus veselības aprūpes pieejamībā, ir palielināt kopējo veselības aprūpes budžetu. Taču šis jautājums nav diskutējams tikai ar Veselības ministriju, bet gan iesaistot arī Saeimas deputātus, valdības pārstāvjus, visu sabiedrību,” informē SUSTENTO veselības politikas koordinatore Iveta Neimane.Viņa norāda, ka SUSTENTO ikgadējā pacientu aptauja šogad iezīmē pacientiem īpaši nelabvēlīgas tendences. Pēdējā gada laikā Latvijā pieaug hroniski slimo iedzīvotāju skaits, kuriem trūkst naudas ārstēšanās izdevumu segšanai. Ja pirms gada savus ģimenes ienākumus par nepietiekamiem ārstēšanās vajadzībām aptaujā atzina 55% respondentu, šogad tādu ir jau 72%.
Gandrīz 40% aptaujāto atzīst, ka viņiem nepietiek naudas, lai ārstētos slimnīcā, savukārt 35% trūkst naudas zāļu iegādei.
Papildus tam vēl viena drūma ziņa – pēdējā gada laikā arvien vairāk pasliktinās hroniski slimo iedzīvotāju veselība, ko aptaujā atzinuši vairāk nekā puse jeb 62% respondentu. Sekas tam ir smagas – pēdējo trīs gadu laikā pirmo reizi par cilvēkiem ar invaliditāti atzīto iedzīvotāju skaits palielinājies par gandrīz pieciem tūkstošiem.
„Jāuzsver, ka veselības aprūpes dārdzības un līdz ar to nepieejamības problēma daudziem pacientiem Latvijā pamatā saistīta ar to, ka lielākā daļa izdevumu ir jāsedz pašiem pacientiem, kamēr citās ES valstīs pacientu vietā lielāko daļu izdevumu sedz valsts vai apdrošināšanas kompānijas. Kā piemēru var minēt kompensējamās zāles. Latvijā to cenas ir vai nu viszemākās vai ne augstākas par trešajām zemākajām ES valstīs. Līdz ar to tas, ka daudzi cilvēki arī šīs – valsts daļēji kompensētās zāles – tomēr nevar iegādāties, vairs nav zāļu cenu jautājums, bet gan cilvēku zemā maksātspēja un tas, ka pacientam pašam jāsedz 25% vai 50% no valsts kompensēto zāļu iegādes izdevumiem. Turklāt daudzām diagnozēm ir salīdzinoši zemi kompensācijas līmeņi, kā arī pastāv ierobežojumi medikamentu izrakstīšanai (tikai kādai ierobežotai pacientu grupai),” saka I. Neimane.
Viņa atzīmē, ka līdzīga situācija ir arī ar ārstu darba apmaksu un ārstēšanos slimnīcā – Latvijas tarifi ir zemāki nekā citās ES valstīs, kas jau ir daudzkārt apliecināts, runājot par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu ārvalstniekiem, taču daudziem pacientiem arī šie maksājumi ir pārāk augsti.
Aptaujas datus diskusijā uzklausīja veselības ministrs Juris Bārzdiņš, Veselības ekonomikas centra direktore Daiga Behmane, Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs Vitālijs Orlovs, Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko kompāniju asociācijas valdes priekšsēdētāja Laima Rutka, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Kitija Blumfelde, kā arī daudzi citi sabiedrības veselības jomas un pacientu organizāciju pārstāvji.
I. Neimane norāda, ka no veselības politikas veidotāju puses nopietni ilglaicīgi risinājumi situācijas uzlabošanai neizskanēja. Taču diskusijas dalībniekiem izdevās vienoties par dažādiem īstermiņa risinājumiem, kas jau tuvākajā laikā varētu uzlabot pacientu situāciju.
• Darīt visu iespējamo, lai nepieļautu aptaujā minētās tendences, ka pacienti nevar saņemt ģimenes ārsta palīdzību garo rindu dēļ un ka ģimenes ārsti atsakās izrakstīt kompensējamos medikamentus it kā ierobežoto līdzekļu dēļ – ar šādu atteikumu saskārušies 24% aptaujāto. Veselības ministrs Juris Bārzdiņš diskusijā apliecināja, ka kompensējamo medikamentu izrakstīšanā ģimenes ārstiem nekādi finansiālie ierobežojumi nav noteikti un šādi atteikumi nedrīkst būt. Arī plānveida pierakstu pie ģimenes ārsta pacientam ir tiesības saņemt piecu dienu laikā.
• Lai atvieglotu ziņošanu par pārkāpumiem veselības aprūpē, pacientu organizācijas rosināja Veselības ministrijai ieviest vienotu tālruni, pa kuru zinoša amatpersona uzklausītu jebkuru sūdzību veselības jomā un nodotu to tālāk izskatīšanai attiecīgajā institūcijā.
• Noteikti atbalstāma ir ideja publiskot to ģimenes ārstu vārdus, kuri brīvprātīgi ir pievienojušies Veselības ministrijas izstrādātajiem kvalitātes kritērijiem ģimenes ārstu darba vērtēšanai.
• Lai atvieglotu kompensējamo medikamentu pieejamību, pacientam ārsta izrakstīto kompensējamo medikamentu recepti atļaut atprečot trīs mēnešu laikā, tā samazinot tēriņus par vienā reizē iegādājamo zāļu apjomu.
• Atbalstīt pacientu izglītošanu, kurā jāiesaistās gan ārstiem, gan farmaceitiem, gan pacientu organizācijām.
• Atbalstu guva ideja aptiekās, līdzīgi kā bankās, ieviest tā sauktās sarkanās līnijas, lai pacients konfidenciāli ar farmaceitu var pārrunāt sev nepieciešamo zāļu iegādi, izmaksas, efektivitāti u.c. jautājumus.
• Tāpat aptiekām vairāk jādomā, kā pildīt likumā noteikto prasību un pacientiem nepieciešamo medikamentu nodrošināt divu dienu laikā neatkarīgi no vietas Latvijā, kur zāles tiek pieprasītas.
„Tā kā valsts ir iesaistījusi zāļu ražotājus kompensējamo medikamentu budžeta iztrūkuma segšanā, plānots, ka, tiklīdz kompensējamo zāļu budžetā būs pietiekoši daudz līdzekļu, tiks pārskatīti kompensācijas apmēri atsevišķām diagnozēm,” saka I. Neimane.
Viņa uzsver, ka SUSTENTO organizētā diskusija bija mēģinājums mainīt situāciju, kad nereti diskusijās par veselības aprūpi tiek aizmirsta svarīgākā tās daļa – paši pacienti.
„Diskusija ir sākums iniciatīvai, kurai sagaidāms arī turpinājums. Ir jāsper nākamie soļi, līdz valdība sapratīs, ka tēriņi veselības aprūpei nav bezjēdzīgi izmesta nauda, bet gan tiešs un ilglaicīgs ieguldījums valsts turpmākajā attīstībā,” norāda I. Neimane.
