Pēc 1941.gada 14.jūnija Latvijas civiliedzīvotāju masveida deportācijas izsūtīto ģimenes Sibīrijā palika bez tēviem, jo vīrieši tika nošķirti no ģimenēm un nosūtīti uz sodu izciešanas nometnēm – lēģeriem. Mātēm bija jāspēj nodrošināt sava, bērnu un ģimenes izdzīvošana. Sieviete palika vienīgā ģimenes izdzīvošanas vilcēja. Bija kam strādāt, izturēt, izdzīvot. Mātes pabaroja un izskoloja bērnus, bieži vien pašas mirdamas badā. Bērni tika ne tikai fiziski izvilkti, bet arī mācīti. Tomēr lielākā daļa bērnu gāja bojā no bada, aukstuma un slimībām.
Smiltenes novada politiski represēto apvienības “Trimdinieks” biedri savos pasākumos arvien atceras un piemin savas mātes, jo uzskata, ka bez mātes nesavtīgās ziedošanās pēc 1941.gada 14 jūnija deportācijas un pēc citām civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanām nebūtu izdzīvojuši un atgriezušies Latvijā. Mirdza Eberharde, dzimusi Kaupe, kura deviņu gadu vecumā tika izsūtīta 1949.gada 25.martā uz Sibīriju, savās atmiņās par māti dalās Smiltenes novada represēto atmiņu krājumā “Kāpēc”: “…sēkla bija jāiemaina pret drēbēm. Tā tika atdotas mammas labākās kleitas un segas,….mammai kopā ar citām latviešu sievām bija jāstrādā pie labības tīŗīšanas. Nākot uz mājām, kabatās un gumijas zābakos tika bērti graudi, lai varētu pabarot ģimeni. Tā mamma, smagi strādājot un pārsaldējot kājas, sabeidza savu veselību.” Pateicoties savām māmuļām deportētie bērni Sibīrijā izdzīvoja un atgriezās Latvijā, atvezdami līdzi paaudžu sapni par brīvu Latviju, kurā brīvi runāt latviešu valodā. Mātes arī tur – Sibīrijā, centās saglabāt un bērniem iemācīt latviešu valodu, tradīcijas un citas latviešu tautas kultūrvēsturiskā vērtības.
Arī šodien ģimenes ir vardarbīgi šķirtas – nelikumīga ukraiņu bērnu deportācija no okupētajām teritorijām Ukrainā uz Krievijas Federācijas teritoriju. Deportācijas, ģimeņu vardarbīga šķiršana atstāj iespaidu uz visu tālāko dzīvi. Mātēm atkal jāspēj bērnus izvilkt no Krievijas agresoru ķepām. Gan toreiz izsūtījumā Sibīrijā, gan tagad mātes grib, lai bērni dzīvo un mācās savā valodā, savās mājās, savā valstī.
Margita Krišjāne, Apvienības “Trimdinieks” valdes locekle
