Šodien tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas
103.gadadiena.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī
plkst.16 Otrajā pilsētas teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās
varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka “Latvija, apvienota
etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga,
demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm
noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu
tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata”.
Šo notikumu lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara notikumi
Krievijā, Vācijā, Anglijā un citās valstīs.
1918.gadā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp
padomju Krieviju un Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks.
1917.gada septembrī latviešu politisko partiju vadītāji nodibināja kopēju
organizāciju – Demokrātisko bloku. Otra politiskā organizācija bija Latvijas
Pagaidu nacionālā padome, kurā ietilpa lielākā politiskā partija – Latvijas
Zemnieku savienība (LZS). Tiek uzskatīts, ka neatkarīgās Latvijas valsts
proklamēšanas tiešais impulss bija Vācijas impērijas sabrukums, jo 1918.gada 9.novembrī
Vācijā izcēlās revolūcija, un ķeizars Vilhelms II aizbēga uz Nīderlandi, līdz
ar to Vācija bija spiesta parakstīt pamiera noteikumus.
Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs
Balfūrs vēstulē Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājam
Zigfrīdam Annai Meierovicam rakstīja: “Viņa Majestātes valdība ir
raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un viņas
gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību
dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā “de facto”
neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības
un laimes jaunam laikmetam priekš Jūsu tautas.”
Tad Latvijā sākās aktīva politiskā rosība, jo 1918.gada
17.novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un
aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas mēra
Gustava Zemgaļa miteklī Rīgā, Suvorova ielā 3 (tagad Kr.Barona iela) tika
nodibināts Latvijas “priekšparlaments”, Tautas padome, kurā
apvienojās gan Demokrātiskā bloka, gan Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē
ietilpstošās partijas.
1918.gada 18.novembrī Tautas padome Nacionālā teātra telpās
proklamēja Latvijas Republikas neatkarību.
Neraugoties uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo
attieksmi, divas mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas
Tautas padomē, un pirmajā valdībā bija viens ministrs vācietis.
Tautas padomē bija pārstāvētas visas politiskās partijas,
izņemot lieliniekus un galēji labējos. Pirmā pagaidu valdība bija pilsoniska.
Taktisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti izšķīrās palikt ārpus valdības.
Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome
ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva
Zigfrīds Anna Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par
valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.
Toreiz jaunās valdības situācija bija ļoti sarežģīta: tās
rīcībā nebija nekāda varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus
bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas pasākumus un
drīzāk bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus, nekā nodot tos jaunajai
valstij.
Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu
novērst sarkano strēlnieku uzbrukumu, kurā Rīga tika ieņemta 1919.gada janvārī.
Cīņa ar Pētera Stučkas padomju valdību un Bermonta vadītajiem vācu un krievu
dumpiniekiem 1919.gadā saliedēja ap jauno valdību plašas tautas masas, un tā
turpināja pastāvēt 22 gadus, lai atkal atdzimtu pēc 50 gadu ilgas okupācijas.
Par godu Latvijas Republikas proklamēšanai šodien jāizkar
valsts karogs.
