Ziemeļlatvija jautā – Vai 23. augustā nepieciešams vienotības skrējiens “Sirdspuksti Baltijai”?
Lolita Balode, Variņu tautas nama vadītāja: “Tautā ir jānes pozitīvais!”
Skrējiens ir tautas pašapziņas celšana. Ja vien mēs paši sevī iekšēji apzināmies un ticam tam, ka spējam kaut ko šajā valstī mainīt.
Tautā jānes pozitīvais, tāpēc mums nepieciešams katram sevī saskatīt ko vairāk, nevis tikai nospiestību. Šis skrējiens varētu būt viens no tautas vienotības elementiem. Cilvēki kļūst aizvien nospiestāki, drūmāki, televīzija un prese dod daudz negāciju. Esam stipra tauta, kas izturējusi daudz, bet palikusi nesalauzta. Vai tagad mēs ļausimies, ka mūs iznīcina un pakļauj?
Piedalīšanās skrējienā jau neprasa daudz līdzekļu, vien gribasspēku, uzdrīkstēšanos. Ja pats cīnīsies un darīsi, tad mērķi var sasniegt.
Pirms divdesmit gadiem biju iesaistījusies šajā notikumā. Pati gan neaizbraucu, jo tolaik paliku mājās ar savām mazākajām meitiņām Lieni un Līgu, bet pārējie bērni kopā ar tēvu tur bija. Savu artavu sniedzu kultūras pasākumu organizēšanā. Tolaik sajutu, ka esam vienoti, varam būt brīvi, varam paši lemt un veidot savu Latviju.
Skumji, bet pa šiem gadiem sajūtas ir mainījušās. Nevaru pateikt, vai esmu vairs tik izteikta patriote, jo man tuvie cilvēki pamazām valsti ir atstājuši un savu mājvietu raduši citā zemē. Ir, ko padomāt.
Inga Ruka, psiholoģe: “Skrējiens būs vietā vēlāk!”
Es pret šī skrējiena organizēšanu izturos piesardzīgi. Neticu, ka tik plaša mēroga pasākums ar skaļiem saukļiem var “uzlādēt tautas baterijas”. Manuprāt, tas nav tas, kas mums šobrīd ir visvairāk nepieciešams.
Tā ir cenšanās radīt mākslīgu eiforiju bez seguma. Salīdzinājumam – bērns (tauta), vairāku mēnešu garumā bijis pakļauts vecāku (valsts) nesaskaņām, bezmiegam, zaudējumiem, tiek rauts uz svētkiem, kuriem bērns vēl nav emocionāli gatavs.
Ir savādāk kā pirms 20 gadiem. Toreiz bija skaidrs, par ko cīnāmies. Tagad – īsti neizprotu plānotā skrējiena mērķi. Arī Valda Zatlera uzruna televīzijā mani nepārliecināja, drīzāk sajutos neveikli, redzot, ko viņš dara, un dzirdot, ko saka, cilādams rokas un pietupstoties…
Ir cilvēki, ar kuriem kopā es jūtos labi, droši, jūtu atbalstu un vienotību. Šobrīd svarīgas ir cilvēku attiecības šaurākā lokā – ģimenē, pagastā. Ja šajās institūcijās ir miers, veselība un spēja saliedēties, tad arī valstiskā līmenī tas būs jūtams. Varbūt šis skrējiens būs vietā vēlāk. Lai apdzīst tautas svaigākās rētas.
