FOTO: INGA KARPOVA
Aizvadītās piektdienas, 18. jūlija, vakarā dvīņu pilsētu Valkas un Valgas kopīgā centra skatuve pirmo reizi kļuva par brīvdabas kinozāli. Dažādu paaudžu valcēnieši, intereses mudināti, ieradās uz līdz šim vēl robežpilsētā nebijušu vasarai piestāvošu pasākumu – brīvdabas īsfilmu festivālu “…glāzi kino, lūdzu!”.
Jāatzīst, valcēniešu interese par šo pasākumu, kuru vadīja Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas absolvents Linards Matejs Dauga, bija pārsteidzoši liela. To “Ziemeļlatvijai” atzina arī viena no festivāla organizatoru komandas pārstāvēm Eva Ansule.
“Mums ir prieks, ka valcēnieši ir atnākuši. Pats patīkamākais ir tas, ka skatītāji ir dažādu paaudžu cilvēki. Nepatīkams pārsteigums bija tas, ka īsi pirms 11 vakarā laukumā iedegās laternas, bet ar vietējo cilvēku atbalstu izdevās laternas izslēgt, lai tās netraucētu kino skatīšanos,” priecājas E. Ansule.
Valka bija pirmā pilsēta no četrām, kurā sākās šis brīvdabas īsfilmu festivāls. E. Ansule stāsta, ka festivāla norises diena ir otrā reize, kad viņa apmeklē Valku. Organizatores festivāla rīkošanas laikā apmeklējušas ne tikai Valku, bet arī Saldu, Jēkabpili un Cēsis, kurās arī skatītāji varēs noskatīties Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidotās animācijas filmas un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu veidotās spēlfilmas un dokumentālo kino.
“Par Valku man ir patīkams iespaids. Esmu ļoti pārsteigta, ka piecu soļu attālumā ir Igaunija. Tikāmies arī ar novada pašvaldības pārstāvjiem. Mums bija sajūta, ka Valkā mūs mīl jau tad, kad vēl nebijām ieradušās, lai saskaņotu visas darbības. Valkā visi, kurus uzrunājām, bija gatavi darīt un atbalstīt jautājumos par skaņas un gaismas nodrošinājumu. Valkā ir ļoti pretimnākoši cilvēki,” atzīst E. Ansule. Jāpiebilst, ka visas trīs studentes pašas gādāja par festivāla tehnisko nodrošinājumu.
Interesējoties, pēc kādiem kritērijiem tika izvēlētas festivāla filmas, E. Ansule stāsta, ka centušās izvēlēties tādas filmas, kuras pašām patīk un būtu prieks parādīt arī citiem. Izvēloties animācijas filmas, bijis nedaudz sarežģītāk, jo vajadzējis darbus meklēt arhīvos. Taču Latvijas Mākslas akadēmija bijusi pretimnākoša, jo piekritusi festivāla rīkotājiem iedot animācijas filmas. Sākotnēji šī brīvdabas festivāla organizēšana studentiem ir mācību uzdevums.
“Studentiem ir jāraksta projekts iesniegšanai Valsts kultūrkapitāla fondā. Mēs bijām apņēmušās šo uzdevumu uztvert ļoti nopietni, lai festivāla rīkošanai iegūtu līdzekļus. Mēs abas ar Anitru esam producentes, bet Santa arī aktīvi iesaistījās organizatoriskajā darbā. Viņa ir ļoti labs komandas biedrs. Apzinīgi veicot šo mācību uzdevumu, nonācām līdz pozitīvam galarezultātam ‒ festivālam,” stāsta E. Ansule.
Festivāla apmeklētājiem bija iespēja noskatīties piecas animācijas filmas, divas spēlfilmas un divas dokumentālās filmas. Vairāki “Ziemeļlatvijas” uzrunātie skatītāji komplimentus veltīja abām spēlfilmām “Luna” un “Radi Raiti”. Turklāt režisores Amandas Grīnbergas spēlfilma “Luna” 2025. gadā ieguva balvu Lielais Kristaps kategorijā “Labākā studentu filma”.
Valkā bija ieradies un uz skatītāju jautājumiem atbildēja spēlfilmas “Radi Raiti” režisors Uģis Olte. Runājot par filmas ieceri, U. Olte atklāja: “Piespiest jebkuru cilvēku uztaisīt filmu ir mācību process. Pirms trim gadiem kļuvu par maģistrantūras studentu Latvijas Kultūras akadēmijas Filmu skolā. Pirmajā semestrī bija uzdevums – jāsafilmē filma vienā kadrā. Lai filma būtu vienā kadrā, ir jāfilmē dažādi laiki. Sākām ar aizvadītā gadsimta 20.‒30. gadiem, tad 50. gadus, kad sākās televīzija. Tad nokļuvām 80. gados, kad filmā bija dzirdama tā laika mūzika, un tā līdz pat mūsdienām. Otrs uzdevums bija uztaisīt filmu, kuras iedvesmas un satura pamatā ir kādi reāli notikumi jeb informācija, kas publicēta masu medijos. Būdams pēc dabas sliņķis, izdomāju, ka abus šos uzdevumus apvienošu. Domāju, kas būtu tā ziņa, kura, manuprāt, būtu tā vērta, lai to ietvertu filmā. Aizdomājoties par to, atcerējos, ka, iepriekš studējot žurnālistiku, par top ziņām kļūst nepatīkamu notikumu pārstāsti. Vislabākās ziņas ir tad, kad ir noticis kaut kas slikts. Sāku domāt arī par to, kas ir vissliktākā ziņa, ko savā mūžā esmu dzirdējis. Ilgi nedomājot, atcerējos par ziņu no Ventspils, kur māte, kurai kaut kas slikts bija noticis galvā, ielēca Ventā ar abiem bērniem. Liekot saturu kopā, kā arī iedvesmojoties no pašas Latvijas Radio mājas, tapa filma “Radi Raiti. Ja ir būts Radio mājā, šķiet, ka ēka ir līdzīga cietumam. Kādreiz pat man bija pieņēmums, ka tos nabaga radio diktorus nemaz neizlaiž no tās mājas. Viņi tur sēž, viņiem pienāk ziņas, viņi tās lasa un nemaz nezina, ka ārpusē ir bijuši plūdi vai noticis vēl kāds negaidīts pavērsiens. Viņi tikai turpina raidīt un ziņas lasīt arvien perfektāk. Tā radās šis filmas galvenā varoņa tēls, kuru spēlē jaunās paaudzes viens no labākajiem aktieriem Gerds Lapoška. Viņu spēcīgās balss dēļ ir grūti sajaukt ar kādu citu. Gerds spēlē diktoru, kurš ir Radio mājas mūžīgais spoks.”
Pēc filmu noskatīšanās apmeklētāji atzina, ka bijis interesanti vien tāpēc, ka nekad līdz šim Valkā nekas tāds nav noticis. Vai šāda satura pasākumu apmeklētu vēl citu reizi, domas dalījās, bet katrā ziņā vairums slavēja organizatores par ieceri un ieguldīto darbu.
Vairāk foto no īsfilmu brīvdabas festivāla – www.ziemellatvija. lv.
