Gada visskaistākā mēneša – maija – vidū Latvijas sabiedrība saņēma kārtējo sēru vēsti. Mūžībā devusies izcila skatuves māksliniece, aktrise Baiba Indriksone. Viņas vienīgā darbavieta visas dzīves garumā bija Latvijas Nacionālais teātris, uz kura skatuves atveidotas daudzas lomas. Liela daļa no tām uz mūžu ierakstīta latviešu teātra vēstures lappusēs, un pati aktrise tika uzņemta Latvijas Teātra darbinieku savienības dibinātajā Teātra zelta fondā.
2021. gadā ceļu pie lasītājiem sāka Ilonas Brūveres grāmata “Sniegu ēst nedrīkst. Leimaņu dzimtas stāsts” (AS “Latvijas Mediji”). Pieminot Baibu Indriksoni, ir vērts šo izdevumu izņemt no plaukta, lai mazliet pārlapotu.
Saki, tēvs tev ir pazudis!
Cilvēki esam mēs visi, taču ne tuvu visi esam izveidojušies kā personības. Kāpēc tā? Iespējams, trūcis atbilstošas audzināšanas, izglītības vai varbūt apkārtējo atbalsta. Varbūt kļūdos, taču pēdējais no uzskaitītā ir vissvarīgākais, lai jaunam cilvēkam rastos priekšnosacījumi izveidoties par personību.
Aktrise Baiba Indriksone piedzima pirmās brīvvalsts laikā Latvijas Bankas ierēdņa ģimenē. Taču sākās Otrais pasaules karš, kas viņas vecākus izšķīra uz mūžu. Tēvs Augusts Indriksons nokļuva un visu mūžu arī palika Rietumu pusē, šķirts no savas ģimenes. “Bet mamma mācīja – saki, tēvs tev ir pazudis un laikam jau miris. Saki, ka neko par viņu nezini. Un es tā arī darīju. Mēs ar tēvu sarakstījāmies caur radiem, un viņš vienmēr vēstulēs parakstījās Strautiņš. Kad Aivaram (B. Indriksones dēlam, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskajam vadītājam – L.G.) bija kādi trīs četri gadiņi, mani izsauca uz Centrālkomiteju un parādīja bildes ar manu tēvu. (..) Partorgs bakstīja ar pirkstu fotoattēlā un kliedza: Jūs taču melojat, ka jūsu tēvs ir miris! Vai tad jūs nezināt, kas draud par melošanu? Teātra kadru daļas priekšnieks bija gudrāks un laikam zināja, kā to atgadījumu kaut kā vērst par labu un nokārtot,” grāmatā “Sniegu ēst nedrīkst. Leimaņu dzimtas stāsts” stāsta aktrise.
Likt melot par tēvu, ka viņš esot miris, Baibai ieteica māte. Tāds bija Mildas Indriksones padoms savai meitai, vēlot viņai labāko. Pirms nosodīt, padomāsim, ko gan citu tolaik varēja ieteikt? Bija pēckara gadi – Staļina laiks, valsts okupēta, visapkārt dzīvnieciskas bailes gan pašam par savu, gan tuvinieku drošību. Kur bailes, tur bieži vien arī meli. Lai izdzīvotu, lai paglābtos. Dažkārt pat ļoti lieli meli, jo otrā svaru kausā nereti atradās ne tikai profesionālās izaugsmes iespējas jeb veiksmīga karjera, bet arī visdārgākais – dzīvība. Sākotnēji deportācijas uz Sibīriju, mazliet vēlāk – liela iespēja savu karjeru izpostīt uz mūžu bija tā laika realitāte. Baiba Indriksone to lieliski saprata. Viens piemērs. Kopā ar Arnoldu Liniņu viņa tika uzņemta Teātra fakultātes 2. kursā, jo piepeši bija atbrīvojušās vietas. Un atbrīvojās tās ne jau studentu nesekmības dēļ, bet gan tādēļ, ka vairāki nākamie aktieri – 2. kursa studenti – tika izsūtīti uz Sibīriju.
Leimanis. Saša
Augušai bez tēva atbalsta liktenis nākamajai aktrisei 1951. gada 8. martā pasniedza karalisku dāvanu. “Esmu traki sadejojusies. Stāvu pie loga un ēdu sniegu. Tad pienāk pedagogs un man saka: Sniegu ēst nedrīkst. Balss vienmēr esot jāsaudzē. (..) Neatceros, ko viņš saka pēc tam, mani šis cilvēks ļoti fascinē. Un man ir tikai deviņpadsmit, bet viņam – trīsdesmit astoņi gadi.” Šis pedagogs bija Teātra institūta režisoru kursa vadītājs Aleksandrs Leimanis. Krievijas latvietis no Smoļenskas, kurš, karam beidzoties, ar pirmo aģitbrigādes vilcienu atbrauca uz savu senču dzimteni un tur arī palika. Līdzīgi kā viņa nākamā dzīvesbiedre, arī režisors bija zaudējis tēvu, taču daudz skarbākos apstākļos. “Staļina lielās tīrīšanas” laikā 1937. gadā Oto Leimani apcietināja, nošāva un vēlāk reabilitēja. Viņa dēls par to nekad nerunāja.
Lasītājs varētu raukt pieri un neizpratnē jautāt, kas gan varēja vienot divus tik atšķirīgus cilvēkus, kādi bija Baiba Indriksone un Aleksandrs Leimanis. Gan padomju varas gados, gan arī vēl joprojām Latvijas sabiedrībā uzskatāms gandrīz vai par normu izteikt netaktiskas piezīmes, dažkārt neapdomājoties, cik ļoti tās varētu sāpēt. “Kad jau esam precējušies, meitenes man saka: Baibiņ, viņš tak tev ir daudz par vecu! Bet, kad mūsu puišiem Kubilim un Jakovļevam arī jau bija 38, es domāju, šitie foršie, jaunie puiši! Kāpēc viņiem neviens nesaka, ka viņi ir veci? Bet par Leimani tā var runāt! (..) Ko viņi var zināt par mani? Ko viņi var zināt par Sašu? Vai viņi vispār aptver, ko runā, vai runā tikai runāšanas pēc, tāpēc, ka mana mīlestība ir citāda?”
Aktrise atzinusi, ka viņu fascinējot gudri vīrieši. Tādi, kuros vari klausīties un klausīties. Kuri zina, ko vēlas un kā to var panākt. Kuri sasniegto apzinās, taču nesnauž uz slavas lauriem, jo pašdisciplīna tā rīkoties neļauj. Un kuri prot novērtēt savu vistuvāko cilvēku. Tāds bija režisors Aleksandrs Leimanis. Gudrai sievietei ar tādu cilvēku nekad nebūs garlaicīgi, vēl vairāk – viņa to novērtēs. Saistībā ar šo niansi Indriksone izteikusies lakoniski: “Mani Leimanis vienmēr gaidīja mājās. Un es nekur apkārt nestaigāju.” Vai arī tā: “Visur gājām kopā – uz mēģinājumiem teātrī, uz izrādēm. Un nācām kopā mājās.” Droši vien tāpēc bija iespējama laulība 40 gadu garumā.
Tas to arī maksā
Apbrīnu izraisa fakts, ka šīs dzimtas pārstāvji nu jau trīs paaudzēs var lepoties ar godam pelnītiem Triju Zvaigžņu ordeņiem – valsts augstāko apbalvojumu. Taču, pirms viņus apskaust, varbūt vērts atcerēties, ka par visu ir jāmaksā. Radošam cilvēkam panākumu pamatā ir divas lietas – pašdisciplīna un smags darbs. To saprata gan Aleksandrs Leimanis, gan Baiba Indriksone, gan vēlāk arī viņu dēls – horeogrāfs, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis. Mūsdienās šo ģimenes tradīciju turpina Baibas Indriksones mazmeita – baletdejotāja un horeogrāfe Elza Leimane.
Nenoliedzami, klupieni un kļūdas sāp. Smeldz arī aizrādījumi. Īpaši jau tad, ja tos izsaka cilvēks, pret kuru tu lolo jūtas. Kaut arī būdams mīlošs vīrs, kā režisors Leimanis nepieļāva atlaides. “Priecājos, kad Aleksandrs mūsu teātrī iestudēja Čehova Ķiršu dārzu. (..) Skraidīju pa podestiem, un bija jau arī kaut kas jārunā, bet Saša no zāles tikai kliedza: Ņe verju! Ņe verju! (Neticu, neticu!) Man acīs asaras. Es saņemos. Mēģinu vēlreiz. Un tad Sašas balss: Redzi, ja gribi, tad vari! Atceros, kā, mājās ejot, raudāju un prasīju viņam, kāpēc viņš mani mēģinājumā tik ļoti pazemoja. (..) Un tad mans vīrs teica: Trupai jāsaprot, ka izturos pret tevi tāpat kā pret citiem aktieriem, esmu prasīgs, nevis saudzēju tevi kā savu sievu.” Tāds bija Baibas Indriksones kā aktrises karjeras sākums pagājušā gadsimta 50. gados. Iespējams, Leimanis jau tolaik nojauta, ka šī aktrise atvērsies un skatītājus ar savu talantu priecēs gan no teātra skatuves, gan kino ekrāna.
— Lāsma Gaitniece
Baibas Indriksones nozīmīgākās lomas teātrī
■ Katja (I. Turgeņevs “Mēnesis uz laukiem”, 1951)
■ Aņa (A. Čehovs “Ķiršu dārzs”, 1953)
■ Zelmiņa (R. Blaumanis “Indrāni”, 1954)
■ Dina (Rainis “Jāzeps un viņa brāļi”, 1956)
■ Lučia (E. De Filipo “Filumēna Marturano”, 1958)
■ Līziņa (Zeiboltu J. “Dullais barons Bunduls”, 1959)
■ Marikita (P. Merimē “Sieviete – debess un elle”, 1964)
■ Auce (R. Blaumanis “Skroderdienas Silmačos”, 1969)
■ Marija (F. Molnārs “Lilioms”, 1971)
■ Ingus māte (L. Stumbre “Klusā daba ar cilvēkiem”, 1982)
■ Antonija (H. Gulbis “Alberts”, 1983)
■ Bergrena kundze (A. Lindgrēna “Pepija”, 2002)
■ Kociņa kundze (E. Vulfs “Sensācija”, 2004)
■ Vecāmāte (J. Jurkāns “Pulkstenis ar dzeguzi”, 2014)
■ Trīs kalnu meitenes, sievietes trakomājā un mājās (“Pērs Gints”, 2015)
Baibas Indriksones nozīmīgākās lomas kino
■ Lēne (“Vella kalpi”, 1970; “Vella kalpi Vella dzirnavās”, 1972)
■ Hercogiene (“Melnā vēža spīlēs”, 1975)
■ Dimas māte (“Atklātā pasaule”, 1979)
■ Olita Sprēsliņa (“Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, 1981)
■ Mirdza (“Dārzs ar spoku”, 1983)
■ Baiba (“Džimlai rūdi rallallā”, 2014)
■ Galvenās lomas Kijivas A. Dovženko kinostudijas filmās: Žela (“Bez vēsts pazudušais”, 1956), Emīlija (“Stāvie pakāpieni”, 1957), Norma (“Zem zelta ērgļa”, 1957)
