Nesen kādā gerontologu sanāksmē viena pensionāre izteicās, citēju pēc atmiņas, – cilvēks, aizejot pensijā, pilnīgi sabrūk – vientulība, trūkums, slimības, bads, taisies tik ar steigu uz kapsētu. Pilnīga apokalipse.
Nevienam vairs neesi vajadzīgs. Gribu pierādīt pretējo.Vispirms pensionāri jau ir viena ceturtā daļa no visiem mūsu valsts iedzīvotājiem, vairāk kā pusmiljons. Vai tie visi jau būtu pilnīgi sabrukuši, badā un tiem būtu jāsteidzas uz kapsētu? Es to visu pensionāru vārdā uzdrošinos kategoriski noraidīt.
Cilvēks jau, aizejot pensijā, tik ātri nenoveco gadu dēļ, bet kā uzreiz izbeidz un pārtrauc savu tik vajadzīgo, pierasto un iemīļoto nodarbošanos, vienalga, ko būtu strādājis, paveicis un atstājis saviem pēcnācējiem.
Dzejniece Apškrūma tik jauki pateica, ka viņai neatliek laika kļūt vecai, viņai darba pietiek, viņa vēl steidzas.
Tātad tikai “darbs dziedē, bet atpūta novājina”. Neatceros, vai to teicis Sokrāts vai Platons.Šī patiesība ir neapstrīdama. To pierādīšu ar atmiņām no savas pēdējās darbavietas, kad es aizgāju pensijā.
Tur pavisam īsā laikā no dzīves šķīrās divi vēl spēcīgi vīri – tagad sacītu – labākajos gados.Kāpēc tik agri? Tāpēc ka pārtrauca, izbeidza ierasto, pierasto, nepieciešamo darbu, ar to pilnīgi izjaucot dzīves ritmu. Kad nekur vairs nav jāsteidzas, neko vairs nevar nokavēt. Vēders vēl tā kā būtu, putras pietiek, bet smadzeņu vairs nav. (Artura Gobas prātula)
Ar vēl atlikušo smadzeņu mazumiņu es sāku saprast, ka, pilnīgi pārtraucot savu ierasto darbu, ar to pašu es izbeigtu savu laicīgo dzīvi, nebūtu vairs nevienam vajadzīgs un piekristu gerontologiem – ar steigu uz kapsētu…
Visi mani mīļie pensionāri, nepadosimies! Turpināsim vēl visi ne tikai eksistēt, bet arī pilnvērtīgi dzīvot, jo katrā vecumā cilvēks vēl var atrast sev kādu prieku (šņabis tas nav). Mans lielākais prieks ir darīt otram ko labu (liels retums). Pasaule taču ir tik skaista – arī visos četros gadalaikos, tāpēc nepārtrauksim darboties ne vairs naudaskāres dēļ, jo cilvēks tāpat kā mašīna, ja to ilgi nedarbina, sāk ierūsēt un bojāties.
Tāpēc es, aizejot pensijā, jau pirmajā piecgadē nokārtoju un ieguvu autovadītāja tiesības un nopirku Ļeņingradā vecu (jau gadu lietotu) žigulīti. Nekādas vientulības, nekādas slimošanas, turpināju darboties savā amatā ar mūžīgo laika trūkumu un steigu.
Man piešķīra Latvijas Amatniecība kameras augstāko Goda meistara diplomu. Vēl trešajā un ceturtajā piecgadē, turpinot uzcītīgi strādāt, ar saviem piederīgajiem un draugiem izbraukājām krustām šķērsām visu plašo Krievzemi, vēl Kaukāzu, Krimu un citur.
Trūkums, bads? Nekas tamlīdzīgs, ja mana pensija par trīs latiem pārsniedz iztikas minimumu, tad nav par ko sūdzēties. Nevienam taču nav aizliegts vēl ko pastrādāt jebkurā vecumā.
Slimības? Ja cilvēks vēl redz, dzird un droši turas uz kājām, tad viņš ir praktiski vesels. Man to apliecina gudrā, labā ģimenes ārste. Daudzas slimības cilvēki piešķir vai uzkrauj sev paši ar smēķēšanu, tā labprātīgi saīsinot savu mūžu par 15-20 gadiem (smēķētāji par to smejas).
Vientulība? Apokalipse? Vai jāsteidzas uz kapsētu? Nekā tamlīdzīga! Gandrīz katrā pagastā un mūsu Smiltenē jau sen pastāv un cītīgi darbojas pensionāru klubiņi, kur bieži satiekas vēl foršas dāmas ar kungiem vēlreiz tajos pašos labākajos gados.
Bieži tiek rīkoti lēti izbraucieni uz Valmieras, Rīgas teātriem un citām izpriecu vietām, bet nupat mūsu vēl tik jaunais un enerģiskais pensionāru prezidents organizē ekskursiju uz desmit dienām ārpus Latvijas par kādiem tur nieka 300 vai 400 latiem. Pieteikušies jau kā parasti esot vairāk kā autobuss varot uzņemt.
Kāds te trūkums, vientulība vai bads? Šādos izbraukumos vienlīdz valda sadraudzība, prieks, jautrība, dziesmas un veselības uzlabošanai visi vēl ierauj pa mazam graķītim.
Aizejot pensijā, daudziem dzīve vēl tikai pa īstam sākas, līdz pensijai bija tikai divas brīvdienas nedēļā – par maz, par maz – un gadā tikai viens mēnesis atvaļinājuma – atkal par maz. Turpretī pensionāriem šie jaukie brīvības prieki ar valsts gādību tiek piešķirti bez termiņa, bez gadu ierobežojumiem, dzīvojiet kaut visi līdz simts gadiem. Kuri to sasniegs, tiks godināti, slavināti un valdība vēl uzšķiņķos simtnieku.
