Pēc Latvijas Amatniecības kameras uzskaites datiem, mums Latvijā ir reģistrēti ap deviņdesmit visdažādāko nosaukumu amatu.
Tūliņ gan jāsaka, ka lielākajai daļai mūsu tautiešu, kuri ir palikuši bez augstākās izglītības, daudzi no jaunajiem amatiem ir grūti izprotami. Visdažādākie dizaineri, novitātes un citi brīnumi vienkāršam zemes arājam vai malkas skaldītājam izliekas lieki un nevajadzīgi.
Viens no jaunajiem amatiem gan ir viegli saprotams vai katram grāvracim. Piemēram, kā mākslinieciski skaisti un moderni apgriezt un nolakot cilvēkam kāju pirkstu nagus. Agrāk zirgiem to prata izdarīt katrs kalējs, bet tagad cilvēkiem to prot izdarīt tikai augsti kvalificēts meistars. Tāpat kopš seniem laikiem katra sieviete bez kādām skolām prata izvārīt garšīgu putru, bet tagad jāmācās vārīt augstās skolās trīs četrus gadus. Bet kur tad palikuši vecie slavenie amatu meistari? Neviena.
Pastāstīšu par amatnieku svētkiem Smiltenē 1938. gadā. Toreiz Jāņakalna amatnieku izstādi ar saviem darinājumiem piepildīja vairāki simti visdažādāko arodu pratēju. Mēģināšu tos pēc atmiņas uzskaitīt.
Pirmie bija kalējmeistara Žūkura gatavotie lepnie federvāģi, līnijdroškas, vienkāršas sūdu vedamās raspuskas un skaistas ar ādu apvilktas kamanas, ar ko laucinieki brauca gan uz tirgu, gan baznīcu.Kurpnieki, kuri pēc mēra uztaisīja jaunus apavus. Bija četras darbnīcas Smiltenē, bet tādu, kuri prata vienīgi apavus lāpīt, bija ļoti daudz.
Skroderi šuva jaunus ancukus vīriešiem, tādas bija divas darbnīcas, bet dāmu šuvēju bija daudz vairāk.Ādģēri no aitādām izģērēja kažokādas, liellopu ādas apaviem, no seskiem un lapsām lepnas krāgas smalkām dāmām.
Braucamo vāģu ratu dreimaņi – ratnieki ar kājminamo dreiju (virpu) izdreijāja vāģu ratu rumbas un pašus vāģus, ko tālāk apkala kalēji.
Driepnieki un virvju vijēji no kaņepājiem izvija šņores, valgus, stipras virves vezuma nosiešanai, grožus un striķus, no kuriem varēja bērniem šūpoles pakārt un pakārties pats.
Linu kulstītāji linus laukos pa rijām kulstīja no Miķeļiem līdz Jurģiem un smalkos linu baķus par baltu naudu pārdeva vērptuvēm un austuvēm.
Ziepju vārīšana – toreiz ziepes vārīja gan no kautu, gan apsprāgušu kustoņu iekšām, tās katlā izkausējot līdzenā masā ar ziepjuzālēm. Mužiki laukos citas ziepes nepazina.
Melderi un melderzeļļi – Smiltenē bija četras dzirnavas, kurās mala graudus gan lopiņiem, gan cilvēkiem.Ķieģelnieki un mūrnieki, kuri no Kaikas cepļa sarkanajiem ķieģeļiem jau pirms simts gadiem uzmūrēja vai pusi no visas Smiltenes. Tādi ķieģeļcepļi bija katrā pagastā.
Vieglie fūrmaņi Smiltenē bija tikai divi, bet pašā Rīgā tādi bija simtiem.Smagie važoņi, smagu kravu pārvadāšanai, visvairāk baļķu vešanai no tāliem mežiem uz Smiltenes mazo bānīti un tālāk pa lielo bāni uz Rīgu.
Velosipēdu remontdarbnīcas ar tolaik modernu iekārtu bija trīs.
Koku gāzēji mežos – agrāk mūsu tēvutēvi mežos gāza kokus, lai pelnītu dienišķo maizīti, tagad viņu mazmazdēli gāž podus sabiedriskās vietās, nopelnot tikai sutkas.
Nedrīkst aizmirst arī grāvračus, slīperniekus, štenceļu mizotājus un šindeļu plēsējus jumtiem
.Koka traucinieki – mucinieki – toreiz koka spaiņu, vannu, toveru, sviesta kuļmuciņu, ūdens baseinu, gaļas tīņu, alus žeiru un visāda lieluma alus strucīšus laukos vajadzēja katrā mājā. Pie labības kulšanas dampja laikos bez pašbrūvētā bairīša nekad neiztika, tas bija pirmajā vietā – ēšana pēc tam.
Sīktirgotāji – vecajā Cērtenē vien bija četras tādas bodītes, kurās galvenā prece bija siļķes, sāls un petroleja.
Bez plašāka skaidrojuma vēl atceros tādus meistarus, kas prata itin visu – par tiem smējās, ka cilvēkam, kuram esot deviņi amati, desmitais esot bads.
Savu maizīti nopelnīja un neviens badā nenomira toreiz.Akmeņu spridzinātāji un skaldītāji, krēslinieki un pastalnieki.
Palīgi un izpalīgi, kuri ziemā pie saimniekiem strādāja par vēdera tiesu.Zirgu mijēji un zirgu zagļi, tagad viss tas pats ar automašīnām.Vaļinieki, kuri pārtika no medībām, zvejas un zagšanas.
Sīki zaglēni, kurus tāpat kā tagad cietumā nelika, bet, kad noķēra, tad nopēra tā, ka trīs dienas vēl juta, un nokaunināja.
Pa laukiem toreiz vēl braukāja teļu un lupatu uzkupči – sev derīgo iemainot pret māla bļodiņām.Neslēpšu – jāpiemin arī prieka meitas.
Es tad gan vēl tikai mācījos boksterēt ābeci un pa svētdienām atskaitīju baznīcas pērminderim baušļus, bet jau noklausījos no lielajiem puišiem par prieka meitām, pie kurām varot izpriecāties par bonbongām, jo lauku puišiem vasarā naudas nebija, tāpēc ka lonu pa visu vasaru saņēma tikai rudenī pēc apkūlībām.
Pašās beigās jāsaka, ka toreiz bija arī plikadīdas un plānā galdiņa urbēji. Par pēdējiem gan jāsaka, ka šodien to ir vairāk kā vecos laikos.
P.S. Neko neizdomāju, no personīgās pieredzes uzrakstīju patiesību par laikiem pirms deviņdesmit gadiem.
