Tieši tā – Picas ar lielo burtu, jo z/s „Vīnkalni” netiek ceptas šādas tādas picmaizes, pie kurām esam pieraduši šeit, Latvijā, bet gan autentiskās – rotātas ar Itālijas aromātu, burvību, tradīcijām, garšu un skaistumu. Ceptas itāļu tradicionālā picas krāsnī, kas būvēta no ķieģeļiem, sildīta ar uguni un lolota ar saimnieka čaklajām rokām un mīlestību. Iepazīstieties – „Vīnkalni”!
Ierodoties brīvdabas picērijā, mūs steidz sagaidīt saimniece Zanda, pati galvenā picu meistare, par ko pārliecināsieties pēc mirkļa. Tūlīt pat ierodas saimnieces dzīvesbiedrs, „Vīnkalnu” saimnieks Uldis. Žentiņu ģimene ir gatava mūs apdāvināt ar picu cepšanas gudrību, sniegt īstu pamācību, kā radīt to garšas buķeti, pēc kuras prasīsim vēl un vēl. Neticami, jo ne visi alkst pēc picas, taču pēc šīs izzinošās kulinārijas lekcijas un praktiskās nodarbības visi saka: tas ir gardēdības kalnagals!
Ieraugot „virtuvi”, kurā nodosimies pavārmākslai, uzreiz acu priekšā parādās aina – Itālija, neliela seno laiku ēstuvīte, kas ir arī ģimenes mājas, un, protams, saimnieks ir gan pavārs, gan oficiants, gan viesu izklaidētājs. Pa vidu liels ēdamgalds, ap kuru aptupuši klienti, bet visam priekšā meistara darba galds, uz kura top neaprakstāmi burvīgas picas, kas, nokļūstot viesu rokās, pazūd acu mirklī.
Protams, stūrī lielā picas krāsns, kurā ik pa laikam tiek iemesta malkas pagale, lai neizplēn karstums, un kas visapkārt rada smaržu, gaisotni un vēlmi apstāties laikā. Jā, tieši tā arī izskatās „Vīnkalnu” brīvdabas picērijā. Ne par matu citādāk. Ja nu vienīgi šeit ir divi meistari – Zanda un Uldis.
Tad nu sākam! Uzvelkam skaistus priekšautus, paņemam glaunas vīna pudeles, kas kalpos par mīklas ruļļiem, ieņemtas picu meistaru īstās pozas un sejas izteiksmes, gaidot pirmos norādījumus, un, protams, neaizmirsīsim par attieksmi un atmosfēru, kuru radām visi kopā. Ļaujot skanēt itāļu mūzikai, Zanda ieņem mazliet stingrāku nostāju, gluži kā īsta skolmeistare, jo viņas princips ir gaužām vienkāršs – manā virtuvē tiks ceptas tādas picas, kādas es gribēšu.
Ar to tiek domāts – mēs liksim uz picas tos produktus, kurus liek itāļi, protams, tādās pašās proporcijās, nevis kā latvieši pieraduši – liekam visu, kas ir ledusskapī, un tik biezā slānī, ka knapi mutē var iebāzt. Paralēli Uldis mūs apgaismo, cik ilgi un kādā karstumā jācepj picas. Noteikti jāredz skats, ar kādu glanci Uldis „iešauj” krāsnī mūsu lolojumus, izmantodams lielu lāpstu, kuru, protams, veidojis savām rokām. Ne tikai Itālija, bet arī mīlestība šeit caurvijas.
Kādam radīsies šaubas, kā tad Zanda un Uldis tik labi zina, ko un kā dara itāļi! Pavisam vienkārši – „Vīnkalnu” saimnieki kādu laika posmu savas dzīves pavadījuši Itālijā, strādājot īstā itāļu virtuvē un cepjot īstas itāļu picas. Iemācīties nemaz neesot bijis tik viegli! Tāpēc saprotams, kāpēc viņi tā turas pie tradīcijām – neko nesajaukt un neizjaukt. Ziniet – tas strādā, jo, darot visu soli pa solim kā Zanda, mēs beigu beigās ēdām tādas Picas, par kurām pat sapņojuši nebijām.
Anšovi, tuncis, šķiņķis, siers, olīves, lasis, sīpoli, tomāti, sēnes…. tā varētu turpināt, saucot visas sastāvdaļas, kuru garšu īpatnībā tikām ierauti, bet siekalas saskrien mutē un gribas braukt atpakaļ, tāpēc šeit arī apstāsimies un ļausim jums pašiem izdzīvot mirkli Itālijā tepat, Valmieras pusē, z/s „Vīnkalni”.
