2. jūnijā devāmies uz Cēsīm, kur piedalījāmies Vidzemes Dziesmu svētkos.
Laika apstākļi mūs nelutināja, it īpaši mēģinājuma laikā, kas ilga 4 stundas, bet tas netraucēja diriģentu un dziedātāju kopīgo darbu. Šajos svētkos mums visvairāk patika diriģentu un kopkora kopīgais darbs – dziedātāji saprata, ko no viņiem grib diriģenti un diriģenti, savukārt, mums veltīja atzinīgus vārdus. Līdz ar to mēģinājums noritēja raiti un bez saspringuma.
Tāpat kājās stāvot arī notiesājām pusdienas, kā arī padalījāmies ar tām ar ezerā peldošajiem gulbjiem.
Kad bijām kārtīgi izmirkuši un bikses izgriezuši no liekā ūdens, tad bija laiks posties koncertam. Mūs laipni savā autobusā uzņēma koris „Pakalni” un tā mēs plecu pie pleca cieši saposāmies.
Milzīgajās dziedātāju masās, kas plūda uz vakara koncertu estrādē bija sajaukušies dziedātāji no dažādiem novadiem. Lietus lija kā ar spaiņiem, dziedātāji viens otram aizrādīja par to, ka svārki mirkst dubļos un no kādas dziedātājas atskanēja vārdi: „ Ir nu gan tie latviešu dziedātāji traka tauta, nekas viņus nebaida un neattur no dziedāšanas”. Tad mēs visi sajutāmies ļoti vienoti un ar pacilātu sajūtu devāmies dziedāt.
Kolīdz atskanēja pirmie Latvijas himnas akordi, lietus pārstāja līt un visa koncerta laikā nenolija ne pilīte un pat brīžiem uzspīdēja saule.
Tādas emocijas, kas rodas stāvot ar dziedātājiem plecu pie pleca nevar gūt nekur citur. Dziesma paceļ spārnos.







