Aizvadītā piektdiena Valkas pilsētas teātra cienītājiem atkal bija svētku diena, jo teātra trupa savā 154. sezonā skatītājiem slēgtajā pirmizrādē izrādīja jaunāko iestudējumu “Arčijs un Keita”. Izrāde stāsta par visos laikos aktuālo un mūžīgo tēmu – kā ilglaicīgā kopdzīvē saglabāt attiecības, kā tās neizpostīt un vai vispār ir jēga uzsākt kopdzīvi pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem.

Gruzīnu dramaturga, tulkotāja un rakstnieka Dmitrija Učaneišvili lugas “Arčijs un Keita” pirmizrādi varēs noskatīties nākamajā piektdienā, 8. augustā, pulksten 19 Valkas pilsētas kultūras nama kamerzālē. Plānots, ka šis jauniestudējums būs iekļauts arī 15. laikmetīgā teātra festivāla “Tālvils 2025”, kas notiks Valkā no 22. līdz 24. augustam, programmā.

Pirms izrādes noskatīšanās Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis atzīst, ka šī izrāde ir eksperiments. Tā stāsta par divu cilvēku mēģinājumu 25 gadu garumā tikt galā ar sevi, mīlestību, apkārtējo pasauli un savstarpējām attiecībām.

“Izrādē “Arčijs un Keita” pētām jēdzienu “mīlestība”. Mēģinām atbildēt uz mūžīgo jautājumu – vai tiešām mīlestība pastāv? Iestudējot šo izrādi, kā pamatu izmantojām arī dramaturga Šekspīra lugu “Romeo un Džuljeta” un “Hamlets” sižetiskās līnijas. Sižets lugā ir autora Dmitrija Učaneišvili izdomāts. Svarīgs nav tas, bet gan konkrētie lēmumi, ko pieņem varoņi. Luga var kļūt personiska ikvienam skatītājam, ja mēģina to izprast, atrodot sev pazīstamus notikumus un mirkļus. Izrādē dzirdami ir arī sirdspuksti. Tie atklāj ne tikai cilvēka kardiogrammu, bet arī kaut ko dziļāku, kas mīt cilvēka sirdīs,” ir pārliecināts izrādes režisors. A. Ikšelis arī atklāj, ka iestudējuma procesā izmantota ukraiņu izcelsmes režisora, dramaturga, scenārista un filozofa Vladimira Kļimenko izstrādātā metodika. V. Kļimenko ir ieguvis teātra avangardista reputāciju, taču pats sevi uzskatot par ārkārtīgi konservatīvu cilvēku.

A. Ikšelis stāsta, ka jūnijā Valkas pilsētas teātris Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā piedalījās 2. starptautiskajā teātru festivālā “Svensk match” jeb “Zviedru sērkociņš”. Tā laikā notika vairākas meistarīgi rīkotas meistarklases aktieriem, kur gūtās prasmes izmantotas arī izrādes “Arčijs un Keita” iestudēšanā. To, ka meistarklases ir līdzējušas aktieru meistarības celšanā, varēja pārliecināties ikviens skatītājs. Interesantas kustības, izspēlētie savstarpējie dialogi – tas viss apliecināja Valkas aktieru lielo varēšanu un skatītāju pārliecināšanu līdz augstai ticības pakāpei.

Turklāt A. Ikšelis ne tikai ir šīs izrādes režisors, bet arī scenogrāfs. Kā allaž, uz skatuves valdīja minimālisms, bet tomēr uzmanību pievērsa lielizmēra metāla kubs. Savā uzrunā A. Ikšelis atzinīgus vārdus veltīja Valkas novada Kultūras pārvaldes saimniecības pārzinim un vienam no teātra aktieriem Aleksandram Primakam, kurš bija garāžā atradis kādreizējā kultūras nama saimnieka Aleksandra Gruntmaņa savulaik meistaroto šo metāla kubu. Aleksandrs to esot saskrūvējis, un tas lieliski iederoties izrādes scenogrāfijā.

Pēc aptuveni vairāk nekā stundu ilgās izrādes noskatīšanās kamerzālē vairākas minūtes valdīja dziļš klusums. Tikai pēc tam, abiem galvenajiem varoņiem paklanoties saviem skatītājiem, atskanēja skaļi aplausi. Viena no skatītājām, Valkas mākslas skolas pasniedzēja Maruta Stabulniece, aktieriem jautāja: “Vai jūs maz paši apzināties, cik labi un meistarīgi nospēlējāt?”

To, ka lugā redzētais licis aizdomāties par pašas dzīvi, atzina arī skatītāja Līga. Viņa vaļsirdīga atklāja: “Cik labi, ka manā dzīvē nav noticis nekas tik traks un bezcerīgs! Smaga izrāde, kas liek katram aizdomāties par sevi, saviem tuvajiem un vispār dzīvi kopumā. Cik tā ir īsa, un, ja vēl to iznieko, dzīvojot bezcerīgās attiecībās, mokot sevi un pārējos, tad atliek vien jautāt – kāda tam visam ir jēga?”

JAUNIESTUDĒJUMA “ARČIJS UN KEITA” GALVENO LOMU ATVEIDOTĀJU VIEDOKLIS PAR IZRĀDĒ SPĒLĒTO

Vilis Daņilovs:

– Lielākoties izrādē izspēlējām to, ko savā dzīvē piedzīvo daudzi cilvēki. Ņemot vērā lugas autora, gruzīnu dramaturga Dmitrija Učaneišvili lugu un vadoties pēc mūsu dzīves pieredzes, lugā atveidojām vīrieti un sievieti, kas pēc kopdzīvē nodzīvotiem vairāk nekā 20 gadiem jūtas kā sveši cilvēki. Izrādē ir kā dzīvē – cilvēki saietas, bet nesaprot, kāpēc vispār ir sagājuši kopā. Pēc tam šķiras. Šajā izrādē un arī dzīvē traģiskākais ir tas, ka no šādas mātes un tēva kopdzīves cieš bērns, kurš savos 16 gados burtiski aizbēg no mājām, atstājot savus vecākus. Arī mūsdienās tā ir realitāte. Traģiski ir tas, ka pieauguši cilvēki to nesaprot. Izrādē man ir vairāki momenti, kur skaļi jākliedz uz savu partneri. Līdz šim dzīvē nekad nebiju tik skaļi kliedzis uz kādu cilvēku. Beidzot man radās iespēja izpausties un izkliegt visu, kas gadiem manī sakrājies.

Evgenia Kozlova:

– Ja tu paliec aci pret aci ar cilvēku, ar kuru nākas dzīvot, apzinoties – kāpēc vispār vajadzēja uzsākt attiecības, jo tam visam nav pilnīgi nekādas jēgas. Jau pašā izrādes sākumā galvenie varoņi ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Kāpēc vispār ir jāmēģina kaut ko “salīmēt”, ja jau pašā sākumā šie cilvēki viens otru neizprot un neizjūt? Patiesāk un daudz vieglāk būtu bijis, ka vīrietis un sieviete jau attiecību sākumā būtu sapratuši, ka viens otram neder un, dzīvojot savas dzīves, būtu sastapuši īstos partnerus un dzīvotu laimīgi. Jau pašā sākumā starp viņiem nebija pilnīgi nekā – sieviete runā par vienu, bet vīrietis no teiktā nesaprot pilnīgi neko. Viņš spēj tikai kliegt, pasakot: “Kā man ir apnikusi tava runāšana!” (izrādē vārds “runāšana” pateikts ar daudz rupjāku vārdu – redakcijas piebilde). Izrāde nekad nevar būt gatava. Katrā spēlēšanas reizē mainās kādi momenti. Ja izrāde tiek spēlēta līdzīgi kā vilciens brauc pa sliedēm, tā vairs nav dzīva izrāde.

#SIF_MAF2025

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.

[democracy id=”209″]