FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Smiltenes bibliotēkā jau iepriekš ir bijušas divas Deivida izstādes. “Kā daļu no Smiltenes 105. dzimšanas dienas svinībām bibliotekāre Alda Liuke lūdza mani izstādīt savas fotogrāfijas. Viņa man deva izstādes nosaukumu “Mana Smiltene”, un man bija pilnīga brīvība to interpretēt pēc saviem ieskatiem,” viņš stāsta.
Deividam patīk fotografēt dažādus objektus un arī lietas, kas atrodas ārpus ierastā konteksta. “Kad ir iespējams, izceļu kadrā kādu priekšmetu, atstājot fonu neskaidru un mazliet izplūdušu. Manu aci visvairāk mēdz piesaistīt gaismas un ēnu kontrasti, tādēļ ziemas skatu fotografēšana sniedz sirdij patiesu prieku. Esmu no Anglijas, bet pirmo reizi Smiltenē ierados uz divām nedēļām kopā ar grupu no Kembridžas 1993. gadā. Latvijā es iepazinos ar savu sievu Ilzi. Pēc deviņiem mēnešiem mēs apprecējāmies un dzīvojām Anglijā. 2001. gadā pārcēlāmies atpakaļ uz Smilteni. Tātad šīs ir bijušas manas mājas 24 gadus.
Šo gadu laikā esmu fotografējis lietas, kas man ir apkārt. Dažas no fotogrāfijām ir uzņemtas no mana dzīvokļa balkona. Objekti, kurus es fotografēju izstādei, ir Vecais parks, “Stounhendža”, autokross, skatu tornis, kas tagad ir nojaukts, baznīca un ūdenskritums pie Tepera ezera,” pastāsta Deivids un uzsver, ka, augot un dzīvojot Anglijas dienvidu daļā, viņš reti kad piedzīvojis sniegu. Šī izstāde ir tapusi vairāku gadu laikā, fotografējot Smiltenē dažādos gadalaikos, arī ziemā. Tāpēc viņš cer, ka ikvienam, kas to aplūkos, tā patiks.
Ikdienā viņš dzīvo Blomē. Divas dienas nedēļā Blomes pamatskolā mācu angļu valodu, kā arī pasniedz privātstundas angļu valodā.
Interesējoties, kurā brīdī fotografēšana ir kļuvusi par viņa aizraušanos, viņš saka: “Man 12. dzimšanas dienā uzdāvināja vienkāršu fotoaparātu. Septiņdesmitajos gados tas bija ļoti liels notikums. Kopš tās dienas fotografēšana ir kļuvusi par hobiju. Septiņdesmito gadu sākumā tā bija ļoti īpaša un reta manta tīņa vecuma zēnam. Toreiz cilvēki mēdza iemūžināt fotogrāfijās tikai īpašus dzīves notikumus, jo filmiņu attīstīšana bija dārga, taču es ar savu tikko iegūto fotoaparātu sāku fotografēt to, kas bija ap mani ikdienā. Protams, arī ceļojot aparāts vienmēr bija līdzi, un mani albumi pildījās ar piedzīvoto mirkļu momentuzņēmumiem.”
Kā pats atzīst, lai gan viņš nekad nav gājis fotogrāfu kursos vai mācījies par tādu, viņam vienmēr paticis eksperimentēt. “Vienkārši ļāvos procesam. Jo vairāk dari, jo labāk sanāk, un es nebaidījos pārkāpt “likumus” un tērēt filmiņas. Tad nāca digitālās fotografēšanas laikmets, kas pavēra neierobežotas iespējas jauniem eksperimentiem,” uzsver Deivids un aicina apmeklēt gan viņa darbu izstādi Smiltenes bibliotēkā, gan visus tos, kuriem patīk kaut ko bildēt savam priekam, iet dabā, izbaudīt ziedoņa laiku mežā, pieneņu pļavās un ābeļdārzos un tvert mirkļus, ko dzīves stundās, kad trūkst iedvesmas un enerģijas, vienkārši pārskatīt, pasmaidīt un doties tālāk.
