“Izteikties par nākotni 2010.gada Latvijā var izrādīties pat bīstami. 2008.gada novembrī Drošības policija aizturēja un divas diennaktis cietumā noturēja tādu pareģi – Ventspils augstskolas pasniedzēju Dmitriju Smirnovu. Viņa pārkāpums – valsts saimnieciskās un finanšu krīzes prognozēšana, pirms tās faktiskās iestāšanās.
Protams, zinātnieka paredzējums neapdraudēja ne pilsoņu drošību, ne valsts suverenitāti, tikai apliecināja, ka rītdienas redzējums, tāpat kā rītdiena, var būt dažāds un ne no kā cita kā pirmā bieži vien vai vismaz kaut kādā ziņā atkarīga otrā.
Mozus pusceļš
Lai arī politiskā elite mēģinājumu aizbāzt muti Smirnovam vēlāk, iespējams, nožēloja, jo starptautisks skandāls laikam taču viņu plānos neietilpa, notikušais parādīja, cik iluzora ir divdesmit gadu būvētā postpadomju demokrātija, ja tā aprobežojas tikai ar valdošo grupējumu nomaiņu kārtējās vēlēšanās, ikdienā neattīstot pilsonisko pašapziņu.
Apstiprinājās kādreizējā Latvijas Tautas frontes dibinātāja Pētera Laķa (“Vara un sabiedrība”, “Zvaigzne ABC”, 1997) paredzējums, ka neatkarību atguvušās valsts lielākā liksta būs par komunistiem ne mazāk amorālas kapitālistiskās elites centieni radīt varas saglabāšanai atbilstošu sociāli ekonomisko bāzi, manipulēt ar masu apziņu, veidojot preses brīvības apstākļos zināmu informācijas monopolu un īstenojot atsevišķus samērā labi maskētus politisko tiesību ierobežojumus.
Citādi domājošā arestēšanas brīdī atjaunotās Latvijas vara traģikomiskā veidā it kā atgriezās divdesmit gadu tālā pagātnē, kad stagnējoša totalitārisma apstākļos vēl tikai veidojās Latvijas Tautas fronte, kad pieņēmās spēkā cīņa par vārda un preses tiesībām, bet cilvēkus sāka vienot nacionālās neatkarības sapnis.
1988.gada nogalē LTF preses konferencēs uz biežajiem jautājumiem, kad cerēto valstisko suverenitāti Latvija sasniegs, LTF vadītāji tikpat bieži un optimistiski varēja atbildēt: – Drīz! – jebšu nebija neviena pārliecinoša argumenta par labu ātras atbrīvošanās iespējai no atbaidoši spēcīgās padomju impērijas. Skeptiskāk noskaņotās auditorijās vajadzēja uzmundrinoši piemetināt, ka grūtākais būs nevis neatkarības izcīnīšana, bet gadi pēc tam.
Pirmajiem tautfrontiešiem, iespējams, šķita, ka 1988.gadā gandrīz neticamā latviešu valsts atjaunošana pati par sevi nodrošinās saliedētas, mērķtiecīgas, darbīgas, drosmīgas un solidāras sabiedrības pastāvēšanu. Tā, protams, nenotika. Neatkarības divdesmitgade kolektīvajam garam un morālei, kā redzējām, izrādījās pat smagāka par riskanto, bet neparasti iedvesmojošo neatkarības izcīņas posmu. Altruistiskās garīgās atdzimšanas pārvēršanās egoistiskā patērētāju atmodā daudziem bija negaidīta, neizprotama un nepieņemama.
Dīvainā kārtā arī leģendārais LTF brīves manifestāciju lozungs “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!” jau pēc dažiem gadiem bijušās Latvijas PSR iedzīvotājiem biežāk raisīja netīkamas nekā tīkamas atmiņas. Kādreizējie neatkarības pretinieki varēja ņirgt: “Dabūjāt, ko gribējāt!” Savukārt ideālisti, attapdamies viduvēja labklājības līmeņa un zema morāles līmeņa Eiropas Savienības valstī, kur jaunbagātnieku nopirkti politiķi piekopj savējo iekārtošanas taktiku, bezkaunīgi ņem kukuļus, manāmi un nemanāmi ietekmē tiesas, varēja justies pazemoti un piekrāpti.
Šai fonā ventspilnieka finanšu eksperta drūmās prognozes par valsts neatkarības zaudēšanu astronomisko parādu dēļ un Latvijas ekonomisko agonizēšanu pasaules krīžu iespaidā, šķiet daudz patiesākas nekā partiju un viņu pirkto aģitatoru priekšvēlēšanu solījumi.
Pravietiska izrādījusies arīdzan atmodas laikā bieži atgādinātā Bībeles līdzība par Mozu, kurš tautu ceļā no verdzības tuksneša uz zaļojošu brīvību vedis divreiz divdesmit gadu. Tātad līdz ar neatkarības atjaunošanas svinībām 2010.gada martā var cerēt, ka Latvijas brīvības gājienam pienācis tikai jauna pavērsiena laiks.
Tēvzemi pret televizoru
Diezin vai tagadējā Latvijas tauta, atzīmēdama atjaunotnes pirmos divdesmit gadus, varētu uzrādīt tādus panākumus, kādus tikpat gados sasniedza mūsu 1918.gadā dibinātās republikas priekšteči. Taču viss ir relatīvs. Pašreizējā valsts neatkarība, grozies kā gribi, atgūta pēdējā brīdī pirms komunistu piespriestā iznīcības sprieduma, veiksmīgi izmantojot PSRS pussabrukšanas laimīgo stundiņu.
Dažus gadus vēlāk droši vien par latviešu tiesībām pastāvēt savā zemē nevajadzētu runāt. Jau 1989.gadā, turpinoties PSRS politiskajai industrializācijai, bija droši prognozējama Latvijas PSR pamattautas pārvēršanās minoritātē. Tikai Tautas frontes pretošanās nolemtībai, pirmie soļi migrācijas ierobežošanā līdz ar neatkarības cīņu spēja apturēt ilgstoši īstenoto pārkrievošanu.
Lai arī cik neapmierināti Latvijas pilsoņi patlaban nebūtu ar pašu vēlēto politiķu savtīgumu un aprobežotību, diezin vai atrastos daudz tādu, kas pie pilna prāta gribētu atgriezties lielkrievu šovinisma piesātinātajā komunisma pagātnē.
Ir jau tā, ka abi salīdzinoši īsie Latvijas valsts pastāvēšanas sprīži ir dažādām pretrunām pildīti, tomēr vienojošajam starp toreiz un pašlaik vajadzētu būt pilsoņu valstiskai pašapziņai, lepnumam par Latviju, ticības spēkam nākotnei. Vai tas mums, republikas atjaunotāju paaudzēm, tomēr nav mazinājies atšķirībā no valsts dibinātājiem?
Skaidrs, ka sarkanās okupācijas laiks iznīcināja vai visu agrāko Latvijas pilsoniskās pašapziņas garu, bet otrā valstiskuma laikā to nevarēja pietiekami atgūt. Tas laikam galvenais iegansts, kāpēc bezgalīga sūkstīšanās, vilšanās, nespēja atbrīvoties no kaunīgā latvieša kompleksiem.
Pavisam nesen kādā Latvijas pašvaldībā uz jautājumu, kādēļ vietējie amatvīri un sievas ļauj vienam varenam privātīpašniekam, pārkāpjot pat esošos likumus, postīt šī novada lielāko un vienīgo īsto bagātību – ainavas, domes priekšsēdētājs gluži vai saliecās klāt neesošā jaunbagātnieka priekšā un bijīgi izdvesa: “Bet viņš taču mūsu skolai uzdāvināja televizoru…”
Vai tāda ir korumpētas valsts dzimtcilvēka cena?
Tādēļ uzdrošinos apgalvot, ka Latvijas likstu cēlonis bez elites lielākas vai mazākas korumpētības un nekompetences pagaidām vēl ir cilvēku verdziskums, ko tikai uz īsu brīdi pārspēja atmodas brīvais gars. Verdziskums banku parādos.
Lētticīga atkarība no politiskajiem realitātes šoviem. Pazemīgums nekaunīga darba devēja priekšā. Mazprasīgums pret labprātīgi vēlētu, labticīgi uzbarotu valsts un pašvaldību pārvaldi. Bailes vai neuzņēmība vienoties nevalstiskās biedrībās, kaut arodorganizācijās savu interešu aizstāvībai.
Krišjāņa Valdemāra pirms pusotra simta gadu ievērotais kaunīgais latvietis pagaidām negrasās atstāt Latviju, un mūsu cerība turpmākās paaudzes mūžā varētu būt šī vīreļa izraidīšana vai vismaz viņa politiskā iespaida samazināšana.
Bez lielā un liekā
Saimnieciskās likstas, kas Latviju tagad piemeklē. līdzīgi kā citām pasaules valstīm, ir tik pārejošas un reizē nebeidzamas, ka tām īpaši gatavoties vai pielāgoties diezin vai iespējams. Piesargāties gan.
Tomēr zemēs, kur valstsvīriem bijusi stingrāka stāja, morāle, lielāka gudrība, nedienas aizviļņojušas garām vieglāk.
Valstis, kur cilvēki cik necik sapratuši, ka ne tikai trūcīgajiem, bet arī bagātajiem jāsāk dzīvot taupīgāk, grūtības pārvarējušas vieglāk nekā Latvija. Tad gribas ticēt, ka nākamajos gadu desmitos arī mūsu vadītāji netieksies tikai uzbrukt dabai, nemēģinās tikai vairāk ražot, lielāku celt, dārgāk pārdot un lētāk nopirkt, bet iemācīsies Latviju arī taupīt un sargāt.
Tas ir vienīgais valsts ilgdzīvošanas noslēpums. Jo sevišķi kaimiņos Krievijai, kas nav gluži pārvarējusi alkas pēc impērijas atjaunošanas.
Bet jāsamierinās, ka uzminēt civilizācijas gaitu, ko vienmēr negaidīti grozījušas kataklizmas, kari, nejaušības, nav iespējams. Vienīgā cik necik paredzamā un zinātniski pierādāmā pašlaik esot tikai cilvēku populācijas bioloģiskā perspektīva.
Te pēdējā laikā atklājusies skarba patiesība: mēs kopumā patērējam aptuveni desmit reižu vairāk planētas resursu nekā mūsu sugai pienāktos, turklāt vai puse no patērētā uz ASV rēķina. Tādēļ nav grūti iedomāties, kas notiks, ja pasaulei kādreiz izdosies piepildīt bijušās PSRS saulaino sapni “panākt un apsteigt Ameriku”.
Tomēr pārlēkt bioloģiskajai būtībai cilvēks nespēj, un globālos mērogos etnologi konstatējuši cilvēces depopulācijas pazīmes. Nemaz nav jārunā par attīstītajām valstīm. Iedzīvotāju skaita pieauguma tempi patlaban sākuši samazināties Āzijā un Latīņamerikā.
Līdz šim kuplāko ģimeņu tautām pēc koncentrēšanās pilsētās tradicionāli augstā dzimstība apsīkstot jau trešajā paaudzē. Bioloģiskais globālās attīstības scenārijs (V.Dolnik, Neposlusnoje ditja biosferi, Petroglif, 2007) pareģo, ka simts gadu laikā cilvēku kopskaits samazināsies desmit reižu. Tas ir, mūsu būs ne vairāk par 500 miljoniem, apmēram tikpat, cik Šekspīra laikmeta pasaulē, bet tāpēc vien nejutīsimies nedz sliktāk, nedz vientulīgāk. Galvenais tikai, lai bioloģisko scenāriju nepaātrinātu “humānā katastrofa”.
Tā kā vienīgais, ko varam darīt, zinādami, ka arī Latvijā un visapkārt tai iedzīvotāju skaita samazināšanās turpināsies, ka diezin vai izretināto telpu tik ātri ieņems Āzijas migranti, ar ko vieni priecē, bet citi biedē, ir valsts saimniecības un infrastruktūras gudrāka plānošana. Nevis ekstensīva ekspansija – vairāk, dārgāk, vērienīgāk -, bet iekšēja, saudzējoša tālredzība – pēc iespējas mazāk, lētāk, saprātīgāk.
Manuprāt, pēc divdesmit gadiem Latvijas cilvēki šīm paaudzēm būs īpaši pateicīgi nevis par to, ka kaut kas industriāls uzcelts, bet gan par to, ka nav uzcelts. Vai mēs esam pateicīgi senčiem par padomju laikā uzslieto sociālisma fabriku un lopu novietņu drupām?
Vai pateicīgi par padomju arhitektūras šedevru Stučkas pilsētu (Aizkraukli)? Vai pateicīgi par uzspridzināto Skrundas lokatoru un joprojām kā rēgu Rīgas nomalē drūpošo PSRS robotu rūpnīcas korpusu?
Es noteikti ne. Un laikam jau jebkura nākamā paaudze justos bagātāka, ja no senčiem mantojumā saņemtu nevis vairāk, bet mazāk degradētu dzimto vidi.
Tas gan nenozīmē, ka arī brīvajā Latvijā arī turpmāk trūks īpatņu, kas gaudīsies pat par nerealizētiem Krievijas impērijas projektiem, piemēram, neizrakto Rīgas-Hersonas-Astrahaņas militāri komerciālo kanālu. Pulcējas jau alkatīgu avantūristu grupas, kas šo Daugavas iznīcināšanas ideju cer piepildīt.
Cilvēks izaug no vides, un vide viņu veido.
Latvija noteikti būtu pavisam cita, un mēs varētu vismaz ar vienu labu vārdu pieminēt komunistu jezuītu Arvīdu Pelši, ja viņš 1959.gadā rīkotos komunistam netipiski, uzklausītu tautas protestus un neļautu pār Daugavu kā Staļina piramīdu uzsliet Ļeņina vārdā nosaukto Pļaviņu HES. Joprojām negribas ticēt, ka spēkstacijas ikgadējā peļņa “Latvenergo” valdes algošanai attaisno naudā neizskaitļojama skaistuma, dzīvības un nacionālās esības simbola Staburaga applūdināšanu.
Par spīti tam, daži pilsoņi arī tagad neatlaidīgi no vēstures atkritumiem velk ārā pat 1987.gadā apturētās Daugavpils HES celtniecības projektu, mazohistiski cerēdami beidzot applūdināt arī Augšdaugavu. Taču Daugavas atbrīvošana no iznīcības savulaik ievadīja tautas atbrīvošanās kustību, un šis notikums kļuva par nācijas atdzimstošās pašapziņas kanonu.
Tātad, lai neatkārtojas! Lai neiznirst no tumsas nedz Daugavpils, nedz Jēkabpils HES, nedz Ozolsalas celulozes kombināta rēgi. Lai Daugava ir kaut vai tik brīva, cik šodien!
Padomju lielummānijas izpausme laikam ir arī iepriekšējo divdesmit gadu Latvijas satiksmes politika. Tā, piemēram, gāž astronomiskus līdzekļus PSRS laikos aizsāktās un savulaik gandrīz tikai krievu militāristiem svarīgās Maskavas šosejas Krapes-Kokneses posma purvos, pilnīgā novārtā atstādama Latvijas labklājībai un cilvēku drošībai daudz svarīgāko vietējo ceļu uzturēšanu, kā arī pasažieru dzelzceļa saglabāšanu.
Kas par dzīvi var būt mazajās apdzīvotajās vietās, kur atsevišķos gadalaikos nemaz nav iespējams nokļūt, bet internets ir nesasniedzams sapnis? Kas par nākotni var būt mazajam centram ar pēdējās administratīvās reformas gaitā likvidētu skolu, kuras atjaunošana vēl pirms divdesmit gadiem bija vietējo tautfrontiešu kustības jēga?
Kāds labums no valsts, kas izsūc malienes un uzblīst centrā? Kur citur, ja ne lielpilsētās viskrasāk izpaužas dzīve uz parāda un risks tērēt daudzreiz vairāk nekā pelnīt?
Var jau gadīties, ka krīzes laikā pilsētnieka nodrošinājums ar minimālām ērtībām ir labāks nekā lauciniekam, bet tas līdz nākamai nopietnai resursu kataklizmai, kuru biežums planētas pārapdzīvotības un līdzšinējo izejvielu valstu prasību pieauguma dēļ ja ne divdesmit, tad piecdesmit nākamajos gados palielināsies, kamēr vien enerģētikā neizveidosies naftas un gāzes karaļiem nepakļāvīgas, decentralizētas, patstāvīgas alternatīvas zaļās enerģētikas vienības.
Taču arī divdesmit gadu senās Latvijas vispārējas decentralizācijas idejas šķiet pilnīgi izzudušas. Pēdējos gados notiek kas pretējs, un izskatās, ka atkal ir laiks kādai tautas kustībai sākt dzīvības atjaunošanu mirstošajās nomalēs.
Laimīgie skatieni
Pirmo atjaunotās Latvijas Republikas 20. dzimšanas dienu vēl sagaida tās paaudzes, kas Latvijas atmodu ne tikai pieredzēja, bet arī radīja. Tie ir mūsu laimīgie skatieni un smaidošās sejas vecās fotogrāfijās.
Dziedošās revolūcijas lepnie dalībnieki un liecinieki, aiz kuriem nebeidzama, miglaina karā kauto, trimdā dzīto, nāves nometnēs gaisušo veļu virtene. Gandarījums ilgām ciešanām, nesalauztai spītībai, pārcilvēciskai izturībai. Tā visa bijis vairāk, nekā varētu prasīt no tautas. Tas viss samaksāts par brīnišķīgo atjaunotnes laiku.
Paies vēl divdesmit gadu, un agrākos skatienus nomainīs citi, bet Trešā atmoda arvien dziļāk grims atmiņu miglā.
Varu tikai aptuveni runāt par to, ko Latvijā šai brīdī gribu ieraudzīt, lai arī neviens nevar pateikt, kas būs. Zināms vien, ka vispirms jel kāds nākamības redzējums nepieciešams, lai vispār būtu kam piepildīties.
Nākamā divdesmitgade manu vēlmju telpā pamazām liktu pašreizējai varai piekāpties un dot iespēju ne tikai vēlēšanās nomainīt valdošos, bet arī pašiem ietekmēt valstisku lēmumu pieņemšanu. Tā būtu sākumā kūtra, bet ar gadiem aizvien spēcīgāka prasība pēc tiešās demokrātijas. Tā būtu Saeimas izveidotās valdības sadalošo iespēju samazināšanās un novadu lomas pieaugums.
Divdesmit gadi nebūs pietiekams laiks, lai Latvijā ieviestos Šveicei līdzīga tiešā demokrātija, bet pietiks par to sākt diskusijas. Mēs nonāksim pie atziņas, ka pašvaldību vēlētiem deputātiem un amatpersonām, lai viņi raudzītos pēc novada labklājības līmeņa, nevajag maksāt algu, kā tas notiek Šveicē, bet algot adekvātu speciālistu administrāciju.
Pašvaldību domes tad vairs nebūs politiķu, viņu sabiedroto un ģimenes locekļu darbā iekārtošanas biroji. Nāks ierosinājumi tās pilnībā kontrolēt novadu tautas pilnsapulcēm vai pārstāvju sanāksmēm un līdz minimumam samazināt valsts iejaukšanos šo novadu dzīvē.
Daudzus gadus notikušos pilsoniskos forumos, diskusijās par tiešo demokrātiju arī politiķu vairākums piekritīs, ka tauta nav nemaz tik aprobežota, lai tai liegtu tiešās demokrātijas iespējas. Sabiedrības procesu pētnieki šai ziņā kā pamācošu piemēru analizēs Latvijas Tautas frontes laiku, kad darbojās ideāla, pilnīgi decentralizēta tiešā demokrātija, kad tauta veiksmīgi sevi pārvaldīja, kad nebija plaisas starp sabiedrību un tās izvirzītajiem vadītājiem.
Politiķu līdzšinējo argumentu, ka vēlētājs “vēl ir par stulbu”, lai tam likums dotu lielākas ietekmes iespējas starpvēlēšanu periodā, apstrīdēs pierādījumi par cilvēku spēju tikai tiešās demokrātijas apstākļos Tautas frontes laikā pieņemt pareizākos un atbildīgākos lēmumus.
Latvijas pilsoņi divdesmit gadu laikā ar starptautiskas tiešās demokrātijas kustības atbalstu panāks īstas, ne visādi apgrūtinātas referendumu tiesības, biežāk rīkos plebiscītus un būs tajos aktīvāki. Ļoti iespējams, nepieciešamību mainīt līdzšinējo referenduma likumu panāks plaša protestu kampaņa pret 2010.gada oktobra Saeimas vēlēšanās iekļuvušo ekonomisko grupējumu virzīto projektu Latvijā izvietot milzīgu, vidi degradējošu kādas lielvalsts ķīmisko un enerģētisko kompleksu.
Ar lielām grūtībām un valdošo partiju pretestību nevalstisku kustību iespaidā nākamās divdesmitgades beigās mainīsies vēlēšanu sistēma, iekļaudama sevī mažoritārisma, tas ir, personību brīvas izvēles principus.
No Latvijas darbam un mācībām ārzemēs joprojām izbrauks daudz cilvēku, bet vēl vairāk atgriezīsies, jo daudzi jau būs sapratuši, ka svešās pasaules malās nebūt nav labāk kā šeit, kur arī katrs latvietis agrāk vai vēlāk izkūst un pagaist nebūtībā, par savu dzīvi tā arī neatstādams ne dzimtas kapavietas, ne kādu citu liecību.
Valdībai tad vajadzēs izstrādāt īpašas programmas gandrīz sabrukušo lauku centru attīstīšanai. Tur varētu apmesties atbraucēju jaunākās paaudzes. Darba kārtībā būs vismaz dažu likvidēto skolu atjaunošana, lai tomēr radītu priekšnoteikumus cilvēku palikšanai noteiktās vietās. Pietiekami izglītoti skolotāji gan būs jāmeklē ārzemēs.
Arī ekonomisti un sociālie plānotāji krītošās un jaunveidotās valdības beidzot pārliecinās, ka iedzīvotāju tālāka koncentrēšanās Latvijas lielpilsētās nav saimnieciski izdevīga, bet milzīgu teritoriju izmiršana kļuvusi bīstama valsts drošībai. Aizmirstajos laukos vietām jau mitināsies Eiropā aizsāktas naturālo jeb dabisko, enerģētiski pašpietiekamo saimniecību un sētu atjaunošanas piekritēju ģimenes.
Reizē ar zināmu decentralizāciju parādīsies cerības, ka apturēts divus gadu desmitus ilgušais dramatiskais dzimstības kritums, kas Latvijā izraisījis “pensionāru krīzi”, kad nelielais strādājošo skaits vairs nav spējis sociāli nodrošināt lielo pensionāru masu un valdība, riskēdama ar nemieriem, pensiju griestus paaugstinājusi līdz 70 gadu vecumam.
Jā, iedzīvotāju skaits valstī būs sarucis, bet latviešu, vēl jo vairāk latviski runājošo pilsoņu īpatsvars palielinājies. Reizēm izsmietā, reizēm formāli reklamētā, tomēr neatkarīgi no visa notiekošā iedzīvotāju integrācija nodrošinās, ka politikā un sadzīvē samazināsies nacionālo spekulāciju panākumi, toties dzims jo radikālāku viedokļu grupējumi.
Divu gadu desmitu laikā pilnībā noslēgsies komunistiskās divkosības nomaiņa pret kristīgo divkosību daudzu jo daudzu padomju cilvēku un viņu pēcnācēju prātos. Reliģiskās konfesijas piedzīvos Latvijas pēdējos simts gados lielāko uzplaukumu, līdz nonāks arī pie savas lielākās krīzes.
Kopš neatkarības atjaunošanas arvien vienkāršotās dabaszinātņu mācīšanas programmas skolās, vājās vispārējās zināšanas bioloģijā vairos to cilvēku skaitu, kas neticēs sugu izcelšanās teorijai, vairāk pakļausies māņticībai un mistikai, kļūdami arvien atkarīgāki no psihiatru un televīzijas šovu, tas ir, virtuālo nozaru, biznesa. Tomēr veidosies arī apgaismotu cilvēku kopas, kuru ietekme tipiskā masu kultūras sabiedrībā tikai ap šo laiku sāks nemanāmi un pozitīvi pieaugt.
Pastiprināsies pasaulē jau izplatītā dabas pielūgsme, kas Latvijā veicinās dievturības otro elpu. Nomaļus līdzšinējiem savējo pulciņiem kultūrā, mūzikā, mākslā, literatūrā veidosies savrupa radošo darbinieku jeb inteliģentu kopiena, kas pēc divdesmit gadiem Latvijas ikdienā varētu ienākt kā jaunu meklējumu vienota paaudze.
Vārda ‘jauns’ lietošana inteliģentu aprindās krietni samazināsies, jo par nākotnes vērtībām arvien vairāk kļūs atgriešanās pie ideju tīrradņiem un uzvedības paraugiem, kas pārbaudīti pagātnē. Ne vienam vien apzināta “nākotnes ideoloģija” būs tāda sabiedriskās uzticēšanās, personiskās atdeves, garīgās labklājības sasniegšana, kādu to īstu brīdi piedzīvoja Trešās atmodas tauta.
Saprotams, tāda sabiedriski politiskā, morālā stāvokļa sniegšana prasīs smagu iekšējo pārveidošanos un gaišu pašnoskaņošanos.
Varbūt tad arī Rīgas centrā, sasaukdamies ar Brīvības pieminekli, sāks slieties jauns monuments 1990.gada 4.maijam, vienīgajai dienai vēsturē, kad Latvijas tauta tik gaiša un vienota izgāja uz pasaules politikas skatuves. Kā nekā šī bijusi arī vienīgā reize visā latvju brīvības cīņu un uzvaru gaitā, kad gan vadoņi, gan cilvēku masa sajūsmināti sastapās ar augšup paceltām rokām un uzvaras “Victory!” zīmi kā ziedošu brīvības koka zaru plaukstās. Tad Latviju neatkarīgi no valodām un kultūrām neparasti saauda sarkanbaltsarkanas brīvības puķes.
Tāds piemineklis būtu ļoti nepieciešams valsts pašapziņai, ja vien arhitekti, skulptori, sabiedriskie darboņi, kas padomju laikā bez ierunām un klusēdami pieļāva komunistu memoriālu sliešanu, divdesmit gados būs izstrīdējušies par Neatkarības dienas iemūžinājuma vietu, garumu, augstumu, platumu un burtu izmēriem. Tad kā pagātnes rēgs nevienu vairs netraucētu arī interfrontes svētvieta – staļinisma un okupācijas pielūgsmes monuments Pārdaugavā.
Divdesmit gadu laikā līdztekus publiskai dzīvei veidosies ietekmīgi domātāji, kas būs patstāvīgi un nesaistīti nedz ar ekonomiskajiem, nedz politiskajiem klaniem. Izglītotu, apgaismotu cilvēku sarunās un publikācijās arvien mazāk dominēs politikas sadzīves tēmas, nemaz nerunājot par vēlmi “kā labam cilvēkam” šajās norisēs iesaistīties, bet tiks spriests par pamatvērtībām. Izglītoti, brīvi cilvēki un prāta autoritātes vēl nemanāmi, bet arvien noteiktāk un neatkarīgi no grupējumu iegribām meklēs, ieteiks mūs pastāvēšanas ceļus un veidus. Viņos, varenajos bez varas, arī ikdienas nomāktie un apdullinātie sāks vairāk ieklausīties.
Plašsaziņas līdzekļos parādīsies literārie redaktori. Vismaz nopietnākie teksti iznāks bez liekvārdības un domāšanas atkritumiem, bet publisko runātāju vidū parādīsies tādi, kas sapratīs, ka nesavāktība valodā uzrāda arī oratora vai žurnālista haosu galvā.
Varbūt arī tā nenotiks, bet tad jau par nākotni runāt vispār nav vērts.
Pēc divdesmit gadiem jel kāda Latvijas maiņa, tiesa gan, nebūs diez ko ievērojama ikdienā. Līdz pasaule atteiksies no Kampanellas jeb arī Nezinīša komunistiskās utopijas par Saules pilsētu, kuras skaistums ir graciozi, bezpersoniski nami, dzelžu ceļi, gaisa kuģi, ātri auto, tehnoloģijas un naudas jeb patēriņa līdzekļu pārpilnība, paies vismaz desmit reižu ilgāks laiks.
Katrā ziņā pavisam nesen atvērta Tallinas pazemes muzeja dokumentos, kas prognozē šo pilsētu tieši pēc 210 gadiem, esmu ieraudzījis kaut ko fantastiski jauku – jauno, pērn kaimiņzemes galvaspilsētā uzcelto igauņu neatkarības pieminekli, nevis pelēku mūru, bet gan zaļojošu lauku un koku ieskautu. Tātad sapnis par cilvēku vērtībām dabas harmonijā atgriežas. Vēl vairāk, tas īstenībā ir pavisam pragmatisks sapnis par nākamo paaudžu ilglaicīgu perspektīvu, par to, lai Baltijas tautām, dzīve te neapsīktu ne pēc simts, ne divsimt, ne vēl vairākiem gadu simtiem.
To, vai tā notiks, arī rādīs mūsu nākamās atjaunotās Latvijas 40 gadu svinības.
Bet tā notiks, ja arī šo svētku ziedos nepagaisīs tie laimīgie, pārlaicīgie skatieni, ko piedzīvojām Atmodā.
Ja notiks, kā jānotiek, valsts neatkarības cīņa nebūs bijusi velta ne okupācijā cietušajiem, ne okupāciju uzvarējušajiem.
Vismaz es, pateicoties rītdienas laika prognozes izraisītam īgnumam un prognozētāju prātīgiem brīdinājumiem, esmu pārliecināts, ka Latvijas tautiešu un sveštautiešu latviskā nākotne, ko tauta piedzīvoja nesenā pagātnē, tikpat labi iespējama vēl pēc divdesmit gadiem. Tā jau ir nezūdoša vērtība. Tā ir laimīgo skatienu nepārspējamā enerģija, kas iekustinājusi inerto laiku par labu mums.
Laimīgo skatienu nebeidzams stāsts.
Kad mūsu nebūs, kad jūsu nebūs, kad viņi zudīs, tie paliks kā patvērums sekotājiem. Laimīgie skatieni laimīgā laikā ir zāles pret nogurumu un neticību. Laimīgie skatieni, palikdami pagātnē un nākotnē, aptverdami bezgalīgus paaudžu plašumus, aicina paļauties uz pārdzīvoto, lai nepakļautos maldīgam un īslaicīgam.”
