Dārzs ir vieta, kur ik gadu notiek kāds brīnums. Teiksim, aizvadītā ziema bija tik bagāta sniegiem, ka man salauza ar plēvi pārvilkto siltumnīcu, saliecot karkasa u veida tēraudu.
Labošanas darbi ievilkās, tomātus izstādīju pavēlu, līdz ar to raža izauga pieticīga. Lai ielabotu un atveseļotu augsni, pēc tomātu aizvākšanas iesēju eļļas rutkus. Kad sazēla zaļš paklājs, divās vietās pavīdēja baltas sēņu cepurītes.
Sākumā tās noturēju par šampinjoniem, jo arī agrāk mēdza izaugt pa atmatenei. Bet mazie poķīši pletās lielāki, līdz sasniedza prāvas cepures veidolus. Tā kā cepuru virspuse bija nedaudz zvīņaina, nospriedu, ka varētu būt saulsardzenes, vienīgi brīvā dabā augošajām saulsardzenēm mēdz būt garāki kāti. Kad, laistot rutku zelmeni, viena no sēnēm apvēlās, ieraudzīju apakšpusi.
Lapiņu krāsa izrādījās balta, kamēr atmatenēm mēdz būt tikai tumši brūnas vai melnas. Kāta pamatnei paresninājums, līdzīgs bumbierim, un tāda pazīme vedina domāt, ka darīšana ar mušmiri. Pēdējais tests pavisam nepārsūdzams, jo jau puikas gados man tēvs ieskaidroja: ja sēnei uz kāta gredzens brīvi staigā, tad tā ir ēdamā saulsardzene, bet, ja gredzens ir pieaudzis, tad grozā likt nedrīkst.
Un lūk: manā siltumnīcā negaidīti bija izaugušas četras baltās mušmires, vienas no indīgākajām Latvijā. Daudzu traģēdiju vaininieces. Jāpiebilst, ka tuvumā aug paveci augļu koki, kuri ar savām saknītēm cenšas ielīst siltumnīcas auglīgajā trūdā, dodot iespēju tur veidot micēliju tipiskai meža sēnei.
