Kāpēc, Edgar? Šis jautājums kopš otrdienas vakara tirda gan četrpadsmitgadīgā Edgara Belkovska vecākus un tuviniekus, gan skolas biedrus un pedagogus Skrundas 1. vidusskolā, gan arī Raņķu pagasta ļaudis.
Kā ierasts atgriezies no skolas, zinādams, ka mamma Iveta un divus gadus jaunākais brālītis aizbraukuši uz Kuldīgu, zēns aizslēdzis mājas durvis, aizgājis uz nojumīti starp vecāku un vecmāmiņas saimniecībām un pakāries. Neizskatās, ka virvi puisis būtu ņēmis, lai kādu pabaidītu. Viņš zināja, ka glābēji tik drīz neieradīsies.
,,Kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ…”
Tā saka Skrundas vidusskolas direktors Ainars Zankovskis. Viņš jau iepriekšējā vakarā saņēmis 7.b klases audzinātājas Unas Ziņģes telefona zvanu. Skolotājas audzēkņi ziņojuši, ka pie viņiem bijusi policija klasesbiedra Edgara pašnāvības dēļ. U.Ziņģe asarām acīs stāsta, ka nav noticējusi, licies – tas tāds ļauns joks, bet, kad no rīta skolā ieraudzījusi Edgara mammu, tapusi skaidra skaudrā patiesība – briesmīgākais noticis. To grūti esot pieņemt un saprast gan skolotājiem, gan skolas biedriem. Paralēlklases zēni bija ļoti izbrīnīti, jo Edgaram bijis savs draugs loks, viņš nav bijis vientuļš.
,,Puisim nekādu problēmu nebija,” tā uzskata direktors, ,,nāca gaismā, ka 7. martā viņš un vairāki klases biedri pārkāpuši skolas iekšējās kārtības noteikumus – lietojuši alkoholu. 11. martā izsaucu zēnus uz pārrunām, liku atnest paskaidrojumus. Izrunājām, ko kurš pircis, kurš nesis, kurš jaucis un tā tālāk. Sarunai bija jānotiek, jo uz tādām lietām jāreaģē, tās nevar atstāt neievērotas. Nevaru teikt, ka šiem zēniem bija problēmas ar alkoholu, bet pusaudžiem jau ir tieksme pārkāpt noteikumus. Jau klasē esam par to iepriekš runājuši.” Pēdējā saruna noritējusi bez liekas moralizēšanas, Edgars bijis mierīgs. Nobeigumā katrs audzēknis ierakstījis ziņojumu vecākiem, ka viņi ir gaidīti sev izdevīgā laikā pie direktora. ,,Puisis nebija ne depresīvs, ne paipuisītis, ne arī tāds, kuram dara pāri, mācēja par sevi pastāvēt,” turpina A.Zankovskis, „bet, iespējams, viņu līdz galam neizpratām.”
Diez vai tās bija bailes
,,Edgars mācījās viduvēji, centās būt labāks, rūpējās par atzīmēm,” audzinātāja nespēj noticēt notikušajam, ,,līdz šim nekādu īpašu problēmu nebija. Vienīgi sīkas nerātnības vai brīži, kad jāaprunājas par sliktāku atzīmi.” Skolotāja nepieļauj, ka bailes parādīt piezīmi vecākiem varējušas provocēt pusaudzi tik izmisīgam solim.
Sociālā pedagoģe Egita Kurme skolā strādā otro gadu un apliecina, ka Edgars viņas klientu lokā nav bijis. Cik nu iznācis saskarties – iepazinusi kā omulīgu zēnu, tādu, kas uz jautājumiem atbild ar jokiem. Līdzīgas domas arī skolas psiholoģei Vinetai Hildebrantei. Īpašu problēmu neesot bijis, 5. klasē veikts tests visai tagadējai 7. b, kas parādījis, ka attiecības un klimats klasē ir normas robežās. Speciāliste uzsver, ka jaunie cilvēki kopumā jūt aizvien mazāku pietāti pret dzīvību un nereti joko ar to, kas prasa nopietnāku attieksmi. Skola jau parūpējusies, lai bojā gājušā mamma un brālis saņemtu psiholoģisku palīdzību.
Edgara klases biedri trešdien uz viņa sola novietoja ziedus un sveces, paši klusējot sēdēja solos, bet skolas vestibilā pie foto dega vientuļa svece.
No strādīgas ģimenes Skrundas pusē jau izskanējušās baumas, ka Edgars varētu izdarīt pašnāvību bailēs no tēva vai tādēļ, ka ģimenē nav pietiekami saprasts un atbalstīts, vienā balsī noliedza Raņķu pašvaldības vadītāja Alda Zīdere un bāriņtiesas priekšsēde Daina Latkovska. Saimniecības daļas vadītāja Ausma Zomerfelde papildina, ka ģimene ir labi pārtikusi un strādīga, bērniem sagādāti datori, māja iekārtota ar jaunām mēbelēm. Tēvs esot cilvēks ar zelta rokām, darījis visu gan paša saimniecībā, gan pagasta centrā palīdzējis, kad aicināts. „Mums ne reizi nav bijušas nekādas problēmas ar šo ģimeni vai Edgaru. Tāpēc šoks visiem ir vēl jo lielāks,” teic D.Latkovska. „Abi bērni vienmēr bijuši īsti darba rūķi. Rudenī iebraucu sētā, lielā traktora piekabe pie šķūnīša, mazais puika grābj augšā piekabē, lielais – nes šķūnī. Citvakar dzirdu, ka kaut kas rūc – puika maļ miltus, kopj lopus,” atceras A.Zomerfelde. Raņķos esot pieradināta stirniņa, kas katru rītu abus puišus vadījusi uz skolas autobusu, gandrīz tajā iekšā kāpusi.
Katrs pārdzīvo citādi
Līdz A.Zīderei nonākušas ziņas, ka problēmas bijušas skolā – bērni pieķerti lietojam alkoholu, izsaukti pie direktora, saņēmuši piezīmi un pēc tam likts, lai vecāki nāk uz skolu: „Edgars to ļoti esot pārdzīvojis. Grūti pateikt, kāda tā runāšana skolā bijusi. Visi jau nav vienādi, cits vairāk pārdzīvo. Varbūt vienam otram tādas pārrunas ir vienaldzīgas, bet Edgaram šķitis par daudz? Psiholoģiski jāsaprot, kuram dvēsele jutīgāka.”
Pašvaldības darbinieces uzskata, ka skolai vajadzētu noskaidrot līdz galam, kurš alkoholu ienesis, kādēļ mācību dienas vidū audzēkņi to varējuši lietot.
Pagasts piedāvājis vecākiem un mazajam brālim psihologa palīdzību, bet ģimene atteikusies, jo to jau saņēmusi no skolas. „Brāļi bija ļoti tuvi, mazajam nebūs viegli, jo viņš ieraudzīja Edgaru,” piebilst A.Zīdere.
Sapnis par pilsētu
Edgara mamma sažņaudz rokas un saka: „Es nezinu – kāpēc! Viņš bija ļoti emocionāls, viņam sāpēja viss. Kad redzēja televīzijā vai apkārtnē pamestus, neaprūpētus bērnus, teica man: „Mammu, pieņemsim viņus pie sevis!” To piezīmi es neesmu redzējusi, dienasgrāmatu viņš nobēdzinājis.”
No skolas mamma uzzinājusi, ka 7. martā zēni pagaršojuši alkoholu, sekojušas pārrunas un vecāku izsaukums uz skolu. Vai Edgars baidījās dienasgrāmatu rādīt vecākiem? „Domāju, ka viņam bija liels kauns. Viņš uzskatīja, ka man būs milzīgi pārdzīvojumi,” Iveta šņukst. Jau iepriekš Edgars mammai teicis: „Kas tie par skolotājiem, kas nesaož, ka bērni stundās dzer!”
Vectēva brālis, kura acu priekšā Edgars uzaudzis, teic: zēns bijis ļoti labsirdīgs, dzīvespriecīgs, uz jokiem. Gan viņš, gan vecmāmiņa noliedz, ka puisis kādreiz būtu runājis par pašnāvību. Mamma papildina: „Edgaram bija plāni, viņš visu ko vēl gribēja izdarīt. Vienmēr teica: „Pabeigšu vidusskolu, iešu mācīties. Bet laukos, mammīt, es negribu palikt, te ir grūti.”
Viņš ar mani daudz runāja, visas nesaskaņas savstarpēji nolīdzinājām. Tādi bērni kā manējie ir retums!” Vecmāmiņa atceras, ka puisis gribējis rudenī iet kaltē strādāt, lai naudu pelnītu. Dēls skolu ļoti esot mīlējis, paticis direktors, arī abas klases audzinātājas, kas Edgaram, no 1. klases Skrundā mācoties, bijušas. Reiz mammai stāstījis par nesaskaņām ar kādu jaunpienācēju klasē: „Arī par to izrunājāmies. Mēs nekad neatstājām bērnus vienus, tikai tad, kad viņi skolā. Pārējā laikā vienmēr bijām kopā.”
Edgars neatstāja atvadu vēstuli, neko nevienam nepaskaidroja.
Vectēva brālis atceras, ka todien puisis solījis iet makšķerēt. Kad attapuši, Ventmalā meklējuši, līdz pamanījuši, ka makšķeres stāv savā vietā, bet Edgara nav…
