Šīs vasaras karstums sācis ieviest savas korekcijas makšķernieku un zivju ikdienas dzīvē. Daudzviet Latvijas ūdenskrātuvēs iespējama to slāpšana! Tas saistīts ar ūdens augsto temperatūru un zivju pārapdzīvotību.
Galvenokārt šāda problēma var skart piemājas dīķus un seklākus ezerus. Zivis meklē, kur dziļāks un vēsāks. Arī makšķerniekam jāpārdomā sava rīcība, lai šajā karstajā laikā gūtu kaut cik vērā ņemamu lomu.
Joprojām domājam pa vecamLaikā, kad ūdens temperatūra sasniegusi 26 – 28 grādus, seklajos ezeros meklēt lielās zivis ir ļoti darbietilpīgs process. Sevišķi tas attiecas uz plēsīgajām. Tās ieņēmušas ezeru dziļākās vietas un par barošanos nedomā. Vienīgais izņēmums ir karpas, līņi un karūsas.
Tām šādi laika apstākļi ir tieši pa prātam, un, ja vēl izdodas atrast vietu, kur makšķernieks nav «iegāzis» skābstošu grūbu, miežu, auzu vai kviešu putru, kas papildināta ar vārītiem makaroniem, loms garantēts. Diemžēl putras vārītāju netrūkst.
Ekonomējot uz gatavās, iebarojamās barības rēķina, makšķernieki mājās uz plīts joprojām vāra putraimus. Pēc tam šo nebūt ne slikto barību, kas ļoti labi der pavasarī un rudenī, sagāž siltajā ūdenī, kur pēc nepilnām trim stundām tā vienkārši sāk skābt. Protams, zivis šādu vietu apiet ar līkumu. Nelaime ir tā, ka daudzi šo iebarošanas veidu izmanto speciāli.
Viņu doma ir ļoti vienkārša – ja pirmajās stundās es neko nenoķeršu, tad lai netiek arī citiem, kas man daļas, bet, kad atbraukšu nākamreiz, ūdens jau būs attīrījies. Tā tiek piecūkotas ļoti daudzas labas copes vietas, jo makšķernieks jau neatstāj zīmīti, ka, redz, pirms piecām stundām viņš tur iegāzis desmit kilogramu mājās vārītas putras.
Atbrauc nākamais, un, nedod Dievs, ka tam arī būs tieši tāds pats iebarojamās ēsmas variants un viņš iesēdīsies tieši tajā pašā vietā, no kuras iepriekš aprakstītais makšķernieks nesen aizgājis. Varu apgalvot, ka vismaz tuvāko trīs dienu laikā šajā apkārtnē nebūs nevienas pieklājīga lieluma zivs.
Iepriekš rakstīto pilnībā var attiecināt uz karpu dīķiem, kur šādas iebarošanas tendences saglabājas gadu no gada. Teicams piemērs tam ir atpūtas vietas «Vitkopi» ezers. Ļoti laba copes vieta! Visliberālākās karpu ezera cenas visā Latvijā!
Ezerā ir ne tikai karpas, bet gandrīz visas šādām ūdenskrātuvēm piederīgās zivis, ieskaitot dīķa samus, kas no diviem kilogramiem izauguši vismaz līdz septiņiem (pēdējais noķertais bija tieši tik smags), un zandarti, kas apbrīnojamā kārtā itin labi tur iedzīvojušies, un atliek vien pabrīnīties par to izturību kā vasaras siltajos ūdeņos, tā ziemas bargajos salos, jo ūdens dziļums ezerā nepārsniedz 1,8 metrus.
Tiem, kas par copes jaunumiem interesējas sistemātiski, atļaušos atgādināt, ka pavasarī «Vitkopos» karpas ķeras tuvu krastam, taču, pateicoties «putrotājiem», vasaras karstumā tās pārvietojas uz pretējo krastu, kur tām klāt tikt var tikai ar laivu, bet šāds pasākums maksā dārgi.
Tā notiek katru gadu! Tagad šajā un daudzās citās līdzīgās copes vietās aizsniegt karpu var tikai tie copmaņi, kas izmanto smagos makšķerkātus un barotavas, kas kopā ar barību sasniedz 150 gramu smagumu. Pārējiem atliek jauki pavadīt laiku, sauļojoties un ar skaudīgu latvieša aci vērojot, kā «tālmetējiem» veicas.
Kas ir lēti un kas dārgi Salīdzināsim divas karpu copei paredzētās iebarošanas receptes, un katrs pats var izdarīt secinājumus. Visdārgākā barība pagatavojama dažās minūtēs. Ja man prasītu pozitīvas copes procentuālu vērtējumu, es dotu 95 procentus. Divus kilogramus «Sensas 3000 Carpes» atjaucam ar kaņepju sēklu smalko malumu.
Vislabāk, ja tās ir nedaudz apgrauzdētas. Pievienojam applaucētus kukurūzas miltus, un praktiski nekas vairs nav vajadzīgs. Var pielikt arī kaut ko no «Sensas» atraktoriem, kas karstā ūdenī dos spēcīgu aromātu un ātrāk pievilinās zivis. Visu sajaucam un ļaujam 20 minūtes ievilkties. Pēc tam ļoti rūpīgi masu izirdinām caur pirkstiem. Vēl labāk, ja pa rokai ir smalks siets.
Šī procedūra nepieciešama, lai barība būtu pēc iespējas irdenāka. Veidojam apelsīna lieluma bumbas un metam tās copes vietā. «Galdu» varam papildināt ar marinētu kukurūzu, kuru «iešaujam» ar īpaši šim nolūkam paredzētu kaķeni. Starp citu, kaķenes, kas makšķerēšanas lietu veikalos maksā zem trim latiem, gan nebūs īsti noderīgas.
Klāt var pievienot arī zemi, tikai jāņem vērā, cik tālu iebarojamā ēsma jāaizmet, jo, ja zemes būs par daudz, nekas no iebarojamo bumbu tālas lidināšanas nesanāks – tās gaisā vienkārši izjuks. Taču daļēji šādā gadījumā situāciju tomēr var glābt ar speciāli zivīm domāto PVA līmi, kas nopērkama gandrīz visos makšķerēšanas lietu veikalos.
Vienas dienas copei, es domāju laika posmu no aptuveni pulksten četriem rītā līdz desmitiem vakarā, iebarojamās barības daudzumam tādām zivīm kā karpas, līņi, karūsas vai brekši vajadzētu sasniegt aptuveni 8 – 10 kilogramus.
Ļoti bieži dažādos makšķerēšanas izdevumos tiek ieteikta viena paciņa iebarojamās barības, mazliet kaņepju, saulespuķu spraukumu, kilograms zemes un pietikšot visai dienai.
Ticiet vien tām pasakām! Visas iepriekš minētās zivju sugas ir īstas izēdājas, un šāds daudzums iebarojamās barības, piepalīdzot vēl mazajām zivtiņām, tiek notiesāts jau nepilnas stundas laikā. Vēl kādu brīdi pastāvējušas pie tukšā galda malas, zvīņneses, loģiski, dodas tālākos meklējumos. Varētu jau it kā sadalīt barību porcijās visai dienai, taču tad šā daudzuma būs stipri par maz, lai no liela gabala pieaicinātu ēdājus.
Daudz lētāka un ne mazāk efektīga ir «Animus Fishing» ražotā bāze, kas tapusi Latvijā. Manuprāt, izdevies izveidot patiešām sakarīgu iebarojamo barību, turklāt, ja vēl izdodas pievienot uz vietas sakapātas sliekas un attiecīgu atraktoru, tad ne karpa, ne līnis vai breksis nespēs atturēties no smaržīgā kārdinājuma arī viskarstākajā vasaras dienā.
Pie šādas barības pirmie visbiežāk parādās pliči. To apetīte ir milzīga, bet rosīšanās ap barības galdu agri vai vēlu piesaista lielo zivju uzmanību. Sākumā iebarojam pusi no sagatavotā daudzuma, lai pēc tam būtu otra puse, ko pasniegt nopietnākām zivīm.
Par lielo pienākšanu liecinās pēkšņa plicēnu copes apraušanās. Rodas iespaids, ka kaut kas tur ūdens dzelmē pēkšņi apstājies. Pauze var ilgt diezgan ilgi. Šajā laikā zivis vajadzētu iebarot papildus, un attiecīgajā vietā iemetam trīs apelsīna lieluma barības bumbas.
Ko liksim uz āķa? Patlaban, karstajā vasaras tveicē, ēsmai jābūt ļoti dažādai. Zivis ir ļoti kaprīzas. Baltie mušu kāpuri, mazu sarkano slieciņu čemurs, makaroni, grūbas, naktstārpi, un, ja vēl var dabūt motili, tad jau kaut kas noteikti uzķersies.
Ak tu, manu asarītiTā pavisam nesen dzirdēju kādu visnotaļ mīļu un jauku būtni sagaidām mājās savu vīru no copes ar lomu, kurā spirinājās pāris sprīža garuma asarīšu. Tas taču ir daudz patīkamāk, nekā, tiklīdz tu atver durvis, tev velk ar tukšu pannu! Tos makšķerniekus vai makšķernieces, kam otrās pusītes copi dēvē par plostainu izklaidi garos gumijas zābakos, es patiešām neapskaužu.
Tad atliek tikai censties un stiept mājās izcilus lomus, pašam notīrīt, garšīgi pagatavot un tādu smaržīgi kūpošu pienest pie «īgnuma poda» deguna. Ticiet man, tas nostrādās kā zivīm motilis! Mani gan, par laimi, šī problēma neskar, bet zinu, ka vienam otram ir tā, kā nu ir. Tāpēc centīšos izpalīdzēt ar savām zināšanām visur esošo asaru copē, jo karstajā laikā tā varētu būt vienīgā zivs, kas barojas neatkarīgi no laika apstākļiem.
Asaru spiningošanaParasti asaru makšķerēšana pakārtota līdaku vai zandartu copei. Mēs visi zinām, ka asaru mūsu ūdenskrātuvēs ir daudz. Es pat teiktu, ļoti daudz, bet izcilu eksemplāru – krietni mazāk. Šo apstākli veicina tie legālie un nelegālie makšķernieki, kas izmanto tīklus. Mazie asarēni to acīm iziet cauri, bet lielie paliek…
Klāt augusts, un tieši šis mēnesis, kā arī septembris tiek uzskatīts par asaru «pļaujas laiku». Sevišķi tas attiecas uz sekliem ezeriem un copi jūrā. Pastāv uzskats, ka spiningojot asarim vislabāk patīk nelieli rotiņi. Izmērs apmēram viens divi centimetri.
Tāpat asari kāri tver četrus piecus centimetrus lielas gumijzivtiņas un tvisterus, kurus uzspraužam uz attiecīgu lielumu džigiem – svina galvām.
Pēdējos gados ļoti labi panākumi ir tiem, kas asarus spiningo ar nelielu vobleru palīdzību. Šis savā ziņā dīvainais veidojums ar savu interesanto spēli paredzēts seklām ūdenskrātuvēm. Turklāt to kāri tver arī līdakas, diemžēl ar šo apstākli jārēķinās, jo asaru copei parasti lieto monofilās auklas pavadiņas. Vēl ir variants uzsiet pīto auklu, jo tā būs manāmi tievāka, bet tajā pašā laikā izturīgāka.
Asaru copei izmantojam 2,4 – 2,7 metrus garus vieglos spiningus ar testu līdz 10 gramiem. Auklas resnumam nevajadzētu pārsniegt 0,22 milimetrus. Tas ir, ja runājam par monofilo auklu, bet, ja lietojam pīto, tad pilnīgi pietiek ar 0,10 milimetriem.
Jūrā asarus vislabāk var sameklēt bezvēja dienā. Atliek aizbraukt līdz trešajam sēklim, paņemt binokli un papētīt apkārtni. Asari sevi noteikti parādīs, jo visbiežāk tie medī baros, mazās zivtiņas ielencot, un tad jau troksnis no šļakatām ir dzirdams un redzams pa lielu gabalu.
