Elīna Kubuliņa-Vilne
Šoks
Manī vēl dzelteno lapu šoks,
Rudens šalkoņa piepilda māju,
Vasara bija un pēkšņi pazuda
Neveiklos pirkstos kā slidena adata.
Manī vēl dzelteno lapu šoks,
Rudens nav mans gars un stihija,
Staigāju apkārt kā slota kašķīga,
Bulvāri kūp zem mana papēža.
Manī vēl dzelteno lapu šoks,
Rudens jau līgumu parakstīt lūdz,
Galvenais izturēt, ciemā kad pasaka:
– Apkure tagad būs divreiz dārgāka.
