Elīna Kubuliņa-Vilne
Pēdējais tramvajs
Atkal vējš lapu mākoņus dzenā
Caur liepu alejām – klusām un senām,
Dienās, tik īsās, jau vēsums mīt,
Vien kopīgi varam tās sasildīt.
Saules stari paslēpes spēlē,
Dzied gājputnu kori – katrs citā mēlē,
Pār peļķu pasauli vienā tonī
Valda rudens – stalts kā karaliene tronī.
Dabas akordi kļūst arvien skumjāki,
Par kārtējo vasaru paliekam vecāki,
Drīz, jau drīz aiz lapām atlidos sniegs,
Kas vairs aukstuma sirēnām vaļu tad liegs.
Pēdējā tramvajā sašūposimies,
Pēc gaiša sapņa tālumā dosimies.
