Foto: pexels.com
SIRDĪS RADUSI MĀJAS
Diena aizejot pie tevis ilgas sūta,
Tās domās plaukst kā ugunszieds,
Kad man pretī rokas sniedz – es jūtu,
Šonakt satikties tām nebūs liegts.
Dzirdu, kā sačukstas un jūsmo,
Ka tikušās, varēs viena otru skaut,
Tik ilgi gaidījušas šo mirkli skaisto,
Kad drīkstēs klāt sev maigi glaust.
Iesmiesies priecīgos smieklos,
Vienas dzīvojot, tos ilgi sevī krāja,
Ielīs dvēselēs silts laimes lietus,
Ka mīlestība sirdīs radusi mājas.
Inta Špillere
NOGURUSĪ SIRDSAPZIŅA
Es pastāstīšu Tev kaut ko par dzīvi.
Tev, protams, liekas – Tu pats gudrākais.
Varbūt it visur vari justies brīvi,
Tik sev vien atbildi – vai brīvākais?
Vai brīvs Tu savās domās, darbos, jūtās,
Vai brīvs no sirds Tu savā dvēselē?
Lūk, skaudrā patiesība, domā – būt kā,
To visu noklusēt, ja atbilde vien kvēl.
Jā, atbilde Tev kvēl kā nokaitusi ogle,
To gadiem neuzdrošinies Tu teikt –
Ir bail, tik ļoti bail no mokām,
Lai savu īsto patiesību vari sveikt.
O jā, o nē, šīs atbildes ir modē,
Tā ilgi lavierēt un ložņāt var.
Es baidos vienu – dvēselē lai kodes
No kroplā morālisma neiemetas man.
Karolīna
