Foto: pixabay.com
MĀTEI JUBILEJĀ
Līdz savai simtgadei, māt,
Tev mūs visus vēl priecināt
Ar savu esību un jauko
smaidu,
Kuru kā saule gaismu
Tu visiem raidi.
Līdz savai simtgadei, māt,
Tev plaukt vēl kā ziedošai
pļavai,
Vēl ziedēt kā ābelei baltai,
Cimdus mazbērniem darināt!
Līdz savai simtgadei, māt,
Esi kā spirdzinošs avots
mums līdzās!
Kaut jel spētu mēs atlīdzināt
Par visu labo, kas Tevis mācīts
un dāvāts!
Nauris Gekišs
LAKSTĪGALAS DZIESMA
Rītausmā starp
Baltiem ievu ziediem
Lakstīgala aizrautīgi
Dziesmu dzied.
Nedomā par
Nolemtību
Šajā laikā drūmā,
Tikai kaislīgi
Un pazemīgi dzied.
Sirds pukst satraukti,
Plūst dziesma,
Upes straumei
Līdzi plūst un plūst.
Dienu, nakti
Mazais putniņš
Nepaguris savas
Zemes balsī
Tikai stiprāks kļūst,
Dienu, nakti
Mīlot dzimteni,
Šai pavasarī
Baltos ievu ziedos
Putna sirds
Kā karamele kūst.
Elīna Kubuliņa-Vilne
* * *
Mātes diena
Tas skaisti skan
Ar ziediem putnu dziesmām
Tā atnākusi ir
Un nevajag man ziedu klēpi
Tik sīku neaizmirstulīti
Šo gaiši zilo maigo puķi
Uzdāviniet man
Lai aizmirstu es savu sāpi
Un ieraudzītu saulīti.
Blāzma
* * *
es nezinu
tavas acis tavus matus tavu smaidu
es zinu
kā ir kad gaida
es nezinu
tavas rokas tavu balsi tavus smieklus
es zinu
kā ir būt liekam
es nezinu
tavas domas tavus sapņus tavu dzīvi
es zinu
kā ir bez mīlestības
es nezinu
tavu vārdu neko
es esmu
ar tevi savienots
tu esi biji būsi
mana mamma
tev mani nevajadzēja
es tevi mīlu
domās
gaits linards
* * *
Zied tulpes, narcises un ievas,
Zied mātes, līgavas un sievas,
Zied saule debesjumā zilā
Un balta vizbulīte silā.
Ir pavasaris – visam sākums,
Nāks vasara – būs turpinājums,
Un arī tajā ziedēs, plauks
Un lielāks, skaistāks,
gudrāks augs.
Gan rudenī, gan ziemā arī
Kāds jutīsies kā pavasarī,
Jo arī tad gan augs, gan plauks,
Kāds saulīti, kāds
mammu sauks.
Un dzīve notiek – vakar mazs,
Šodien vairs netic pasakām.
Kas rītu būs? Vien minēt ļauts,
Bet veries apkārt –
zied un plaukst!
Kāds allaž pretī saulei tieksies,
Pār kādu allaž māte lieksies
Un sildīs, mīļos, maigi skaus –
Lai aug, lai lielāks, labāks aug!
Anita Anitīna
BĒRNĪBAS ZEMĒ
Kad pavasars rotājas ziedos
Un mākoņi aizslīd man garām,
Man liekas, uz katra no viņiem
Es sajūtu māmiņas smaidu
Un taureņu vasaru košu,
Tik košu kā tālajā bērnības
zemē.
Tur nebija tērpu tik greznu,
Un rītos pat kājas mums sala,
Kad devāmies agrajos darbos,
Bet sirdī vienmēr bij silti,
Un skatienā saules bij daudz,
Jo vienmēr man blakām tik mīļi
Bij manas māmiņas smaids.
Gunta Lukstraupe
ZIED PIENENES UN DZĪVE
“… mazs manas bērnības velniņš rāda man mēli: – Es, vecīt, tev teicu, ka viss saies dēlī.”
(O. Vācietis)
Palūdzu kamenei mani pavadīt uz bērnības pļavām. Nu tām pašām, kur tika izsapņoti vispārdrošākie sapņi, kur pieneņu ziedos saule mērca kājas, aicinādama mani sekot zeltainajām pēdām.
Pienenes zied, sirds apmierināta tās sveicina un sniedz roku savas bērnības velniņam.
Paklusē! Nesaki neko! Nav jau tik traki!
Bija medus trauks pilns līdz malām, tā neapdomīgi to tukšoju, domājot, ka saldums nekad nebeigsies. Laime spēlējās ar mani, bārstot prieku kā taureņus, tiem sekoju, neredzot, ka ziedošā pļava jau aiz muguras.
Attapos, kad ceļmalas akmeņi sāpīgi grieza basās kāju pēdas. Un tagad tu, mazais, dumjais velniņ, rādi man mēli, kā zinādams, ka tieši tā viss beigsies.
Nekā nebija! Mani pavada kamene, kuras spārnos paslēpusies mana sirds.
Mums jāpaspēj, kamēr zied pienenes, atrast savu sākumu. Kāpēc? Lai noietu vēlreiz to pašu ceļu, pārliecinoties, ka nekas vairs nesāp, ka zaudējumi nevis iztukšo, bet piepilda.
Pēc tam – salasīt baltās pūkas bērnības pļavā un sēt jaunus laukus, kur ziedēs atmiņas, saule mērks kājas pieneņu zeltā un sirds kūleņos vienā ritmā ar pagājušo dienu velniņu, tam apliecinādama, nekas, vecīt, nekas nav sagājis dēlī.
Ilze Zilbere
Apkopoja Anita Anitīna
