Skaidrās pavasara mēness naktīs mežmalā bieži dzirdama lapsu “ķilkstēšana”. Spalgi aprautiem rējieniem lapsu “dāmas” aicina savus “kungus”. Zinātāji teic, ka zemākas tonalitātes rējieni atgādinot jaunākajām lapsu paaudzes pārstāvēm, ka šajā meža kaktā mītošais “puisis” jau nolūkots un tām atliek vien doties tālāk.
Uzdejo pāros Valsts Meža dienesta uzskaites dati liecina, ka lapsu skaits Latvijā svārstās no 10 līdz 12 tūkstošiem. Pie to “labajiem darbiem” pieskaitāma peļu un citu sīko grauzēju skaita “regulēšana”, bet tās noteikti vainojamas arī zaķu un uz zemes ligzdojošo putnu izskaušanā.
Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis novērojis, ka “vecie lapsu tēviņi, atšķirībā no tāda paša statusa cilvēkiem, dod priekškāju (priekšroku) jau pārbaudītām vērtībām – savām vecajām sievām, nevis svešiniecēm vai jaunkundzēm”.
Vecākie lapsu tēviņi no savas teritorijas padzen jaunākos, bet īstus cīkstiņus ar tiem neuzsāk. Krēslas stundā, braucot pa šoseju, bieži uz ceļa izlec lapsa un veicīgi pārskrien otrā pusē, – šādā gadījumā labāk piebremzēt un paraudzīties, vai tai pa pēdām nesekos otra, jo “ķeriņu” spēlēšana ir viena no iecienītākajām riesta laika rotaļām. Reizēm pat dienas vidū var novērot lapsu pāri, kas, pacēlušies pakaļkājās, it kā dejo. Tur necīnās divi kungi par savu “sirdsdāmu” – tur tuvāk iepazīstas lapsas kungs ar lapsas dāmu.
Šajā laikā lapsas par ēšanu daudz nedomā. Tās aizņemtas ar mīlas rotaļām, tāpēc arī bieži aizmirst par drošību un nevairās no tuvu braucošām automašīnām. Mednieki šo laiku mēdz izmantot lapsu skaita mazināšanai.
Lai gan lapsu ādas kvalitāte šajā laikā vairs nav pati labākā, tomēr tā vēl derīga apstrādei. Mūsdienās lapsas vairs neķer ar lamatām un nemēdz tās medīt pie alām, kā to aprakstījis Kurzemes vēstures pētnieks Kārlis Draviņš. Savā mūža darbā “Kurzemē aizgājušos laikos” viņš apraksta arī dažas šodien pilnīgi aizliegtas lapsu iznīcināšanas metodes.
Pirka “zāles”K. Draviņš vēsta, ka pagājušā gadsimta sākumā galvenie lapsu mednieki bijuši tieši mežsargi, kuri drīkstējuši arī pārdot to ādas. K. Draviņš aprakstījis gan gaides medības ar ēsmas izlikšanu, gan lamatu novietošanu, gan arī lapsu pēdu dzīšanu un to izrakšanu no alām.
“Lapsas medīja arī ar indēšanu. Aptiekā varēja nopirkt indi; sacīja, ka tas esot strihnīns. Tikai ļoti jāsargājas, lai pie indes netiktu klāt bērni, arī pats mežsargs, kad rīkojies ar šīm nāves zālēm, aizsējis degunu un muti ar lakatiņu. Inde sapildīta īpašā cilindriskā kapsulā, kas bija no kādas mīkstas bālganas vielas; tās vaļējais gals noslēgts ar tādu pašu, tikai mazliet platāku cilindru – to tad sauca par broku. Arī šīs kapsulas pirka aptiekā.
Brokas izlika vairākās vietās pie ēdmaņas; ja lapsa kādu no tām pārkoda, tai parasti bija gaidāma drīza nāve. Apskatījis izliktās kapsulas, mežsargs varēja konstatēt, vai kāda lapsa “uzkodusi broku” un tāpēc jāmeklē kaut kur tuvumā nobeigusies,” raksta pētnieks.
Stāstītājs nav atstājis liecības, vai “lapsu zāles” pa reizei “neuzkoda” arī kādu māju suņi. Tāpat tajos laikos, visticamāk, neviens nepadomāja par mežacūkām, sīkajiem plēsējiem un putniem.
