Mūsu puķumīļu sirdis peonijas iekarojušas jau kopš 19. gadsimta. Pēdējos gados šī mīlestība kļuvusi vēl kvēlāka. Iecavas puses “Sidrabiņu” dārza un vairāk nekā 300 peoniju šķirņu saimniece Elīna Kilēvica to skaidro šādi – turpina parādīties arvien jaunas šķirnes, turklāt cita par citu skaistāka, tāpēc interese par šiem ziediem nenoplok.
Elīna Kilēvica.
FOTO NO ELĪNAS KILĒVICAS PERSONĪGĀ ARHĪVA
Dzīvē daudz, daudz skaistākas
Kā solījām maija sākumā, kad pie Elīnas pētījām magnoliju daudzveidību, atgriezāmies viņas dārzā, alkstot redzēt neskaitāmās peoniju variācijas. Izrādās, šogad peonijas nedaudz aizkavējušās. Ja pērn agrāk ziedošās ap 21. maiju jau bija pilnziedā, tad tagad daudzām pumpuri vēl tikai pavisam kautri atklāj kādu zieda volāna maliņu.
Pirmā šogad un arī pērn 4. maijā uzziedēja ‘Anika’, kuras blāvi rozā ziedlapas caurauž lavandas toņa dzīslojums un tonējums viducī. Šī šķirne dobi rotā arī ar tumšajiem dzinumiem, kad tie spraucas no zemes ārā, bet rudenī sēklotnēs spulgo koši sarkanas sēklas.
Toties paspējām vēl uz kokveida peoniju ziedēšanu, kas pagājušajā gadā ap šo laiku jau bija finišējusi. Līdzšinējā mērenā temperatūra ļauj cerēt, ka peoniju ziedoni varēs baudīt krietni ilgāk, nekā pirms gada, kad tveice ziedus burtiski izcepa.
Arī Elīnu peonijas savaldzinājušas ar šķirņu pārbagātību, turklāt tās ir īstas dārza ilgspēlētājas. Te gan jāpiebilst, ka uz peonijas patieso krāšņumu arī nedaudz jāpagaida. Tikai pēc četriem, pieciem gadiem var pilnībā novērtēt gan tās ceru, gan ziedus.
Vēl viens peoniju pluss – šīm krāšņo ziedu īpašniecēm vajadzīga tīri simboliska kopšana. Elīna to raksturo lakoniski: iestādi un priecājies! Un viņa patiešām priecājas – arī tikšanās dienā apbrīnojot, kādi toņi atklājas ziedos, cik skaisti uz lapām un pumpuriem sagulušas rīta lietus lāses. Elīna pārliecinājusies – lai cik pievilcīgas šķirnes neizskatītos internetā vai katalogā, dzīvē tās vienmēr pārsteidz un ir daudz, daudz skaistākas.
Mīnuss, kas gan ir daudziem krāšņumaugiem, – augsta cena stādmateriālam. Izplatītākās šķirnes, protams, ir pieejamas, taču retumi var izmaksāt arī tūkstošus.
Tabulā apkopotas visas peonijas
Elīnas un peoniju attiecību stāsta sākums bija vērienīgs – dobēs vienā piegājienā nonāca aptuveni 60 šķirnes. Toreiz tās izvēlētas, galvenokārt vadoties pēc principa “patīk”, taču tika padomāts arī par ziedēšanas laiku. Tiesa, informācija par to ir diezgan nabadzīga, tāpēc Elīna pati sāka pierakstīt datumus, kad šķirnes uzzied. Vairāk tika izvēlētas agrāk ziedošās lakstveida šķirnes, bet vienkāršā dārza preču veikalā Elīna nopirka arī vairākas kokveida peonijas bez šķirņu nosaukumiem.
Pieminētie termini – kokveida un lakstveida – sadala peonijas divās lielās grupās. Pirmajām virszemes daļa ir pārkoksnējusies un uz ziemu saglabājas, otrajām – atmirst, un mēs to nogriežam. Pie pēdējām pieder arī omīšu dārzu mantojums ar biešsarkanajām, rozā vai baltajām skaistulēm. Šīs peonijas ir tikai viena no daudzām lakstveida peoniju sugām ar nosaukumu “lactiflora”. Kokveida peonijām sugu ir mazāk.
Salīdzinoši nesen sakrustotas kokveida un lakstveida peonijas, iegūstot intersekcionālās jeb “Itoh” peonijas. Tām virszemes daļa uz ziemu atmirst, taču krūmi ir lekni, labi tur formu, turklāt šiem hibrīdiem ir vieni no lielākajiem ziediem.
Piecos gados Elīnas dārzā peoniju daudzveidība jau pārsniegusi trīs simtus. Neliela daļa no tā ir kokveida peonijas, jo tās aizņem daudz vietas, turklāt savā ziņā tas ir iedzīvošanās eksperiments mūsu apstākļos.
Ja dārzā ir tikai dažas šķirnes, nav grūti atcerēties, kas jau ir. Bet kā nesamulst, atverot katalogu, ja dārzā jau ir vairāki simti? Elīnas risinājums: datorā izveidotas pamatīgas “ekseļa” tabulas, kurās viss rūpīgi sasistematizēts. Klāt arī bildes, kas ļauj ātri orientēties, izsverot kārtējo jauno pirkumu.
Pumpuri un lapojums, kas pārsteidz
Vēsie laikapstākļi mums varbūt neļāva pilnā mērā izbaudīt peoniju ziedēšanu “Sidrabiņu” dārzā, toties varējām novērtēt to, cik dažādi un dekoratīvi var būt šo ziedu pumpuri un lapojums. Atsevišķām šķirnēm, arī kokveida peonijām, kāti un lapas iekrāsojas tumšākas violetīgā, brūnganā tonī, veidojot lielisku kontrastu ar ziediem.
Liela daļa no jaunajiem lakstveida hibrīdiem izceļas ar ļoti raženu lapojumu, kas var izaugt pat virs metra un ir skaists pats par sevi. Lapas ir izteiksmīgas, kāti tik stingri, ka daļai šķirņu nav vajadzīgas stutes.
Lielisks piemērs ir jau pieminētā ‘Anika’, kurai matēti zaļās, sulīgās lapas izkārtotas uz tumšiem kātiem. Tāpat ļoti interesants ir lakstveida hibrīds ‘Greenland’, kam ir skaisti, tumši lapu kāti. Zied šī peonija ar baltiem ziediem, kuriem viducī atklājas zaļganās un silti krēmīgās notis. Ar gadiem ziedi šai peonijai kļūst arvien pildītāki.
Savukārt pumpuri peonijām variē no klasiskajām apaļajām bumbiņām līdz iegarenām konusveidīgām formām. Īsta bauda acīm ir tās šķirnes, kurām pumpuri plaukstot atgādina rozes. Ar tādiem var lepoties Elīnas peoniju dārza retums – lakstveida ‘Aureus’. Ziedi tai ir dzeltenīgi ar maigiem aprikožu krāsas akcentiem ziedlapu malās.
Zilu peoniju nav, bet visu nokrāsu rozā – gan
Peoniju krāsu palete ir apbrīnojami plaša – no krēmbaltām līdz tumši, tumši sarkanām. Pa vidu atradīsiet neskaitāmas dzeltenās, rozā un sarkanās nokrāsas. Bet, ja redzat piedāvājumu ar zilām pujenēm, neuzķerieties – tas ir tikai blēdīga pārdevēja radošās iztēles auglis. Iegūt šo toni peonijām pagaidām ir tikai selekcionāru sapnis. Retāki ir arī oranžo toņu ziedi. Interesanti izskatās tie ziedi, kuriem ir smalkas krāsu pārejas, tumšāks dzīslojums vai kontrastējošas mēlītes ziedlapu pamatnē. Elīnas mīļākā krāsu gamma lakstveida peonijām ir pasteļtoņi.
Stāstot par krāsām, gribas izcelt kokveida peoniju ‘Yachiyo-tsubaki’, kuras košie koraļrozā puspildītie ziedi burtiski luminiscē uz apkārtējā zaļuma un mulčas tumšā fona. Tonis ir tik magnētisks, ka grūti novērst skatienu. Dekoratīvs ir arī šīs šķirnes bronzas lapojums.
Izvēlies vietu un sagatavo bedri
Peoniju audzēšanā galvenais ir sākotnēja vietas izvēle un stādāmbedres sagatavošana. Peonijas ir ilgdzīvotājas, tāpēc šos divus soļus izlaist nevajadzētu, īpaši attiecībā uz kokveida peonijām, kurām pārstādīšana nepatīk.
Peonijas stāda rudenī, kaut līdz pat Ziemassvētkiem, ja vien zeme nav sasalusi.
Vietas ziņā jāraugās pēc saulaina vai pusēnas pleķīša. Pēdējā peonijas aug labi, turklāt ziedēšana ir ilgāka. Elīnai ir arī eksperiments ar peonijām ēnainā vietā. Salīdzinot ar šīs pašas šķirnes augu saulainā vietā, ēnā mītošajam ir pat lielāki pumpuri. Elīna gan pieļauj, ka, iespējams, tas arī mikroklimata nopelns.
Augsnei vajadzētu būt mitruma caurlaidīgai, taču Elīnai peonijas aug gan smilšainās, gan mālainās vietās. Kokveida šķirnēm gan ieteicams atvēlēt smilšainākās.
Katrai peonijai Elīna sagatavo pamatīgu mājvietu turpmākajām desmitgadēm. Izrok vismaz metru dziļu bedri, pamatni tajā izklāj ar dobju veidošanas rezultātā norakto velēnu, pēc tam sapilda kompostu un auglīgo augsni. Lakstveida peoniju sakneņi tiek guldīti zemē samērā sekli, lai virs asniem ir kādi pāris centimetri, kokveida stāda dziļāk – lai virs asniem ir apmēram 15 centimetru zemes kārta. Kokveida peonijas lielākoties pavairo uzpotējot, tāpēc vajag, lai tās iesakņojas. Audzētāji bieži vien piedāvā sakneni jau ar stumbru, uz kura uzsieta lentīte tajā vietā, kur jābūt zemes līmenim.
Lielajās bedrēs augsne mēdz sasēsties, tāpēc sākotnēji, lai peonijas pēc laika nebūtu par dziļu zemē, tās izskatās kā iestādītas nelielā uzkalniņā.
Ar salnām jārēķinās
Agrāk attiecībā uz kokveida peonijām valdīja liela piesardzība, vai tikai tās vispār pārziemo mūsu apstākļos. Elīnas pieredze ir dažāda: ir tādas, kas aug jau piecus gadus bez problēmām, taču ir arī tādas, kas nosalušas līdz zemei, taču pēc tam atkal dzen asnus. Ļoti bargās ziemās stumbrs var apsalt – ar to jārēķinās. Riskantas ir arī pavasara salnas, jo peonijas grūti pasargāt. Tām ir hidrofobas lapas, kas atgrūž arī pretsalnu līdzekli. Tomēr kokveida peonijas ir salīdzinoši izturīgas un parasti salnas tām nekādu skādi nenodara.
Kokveida peonijām raksturīgās šo augu slimības Elīna nav novērojusi. Tās vairāk skar lakstveida augus. Arī šajā pavasarī pārmitro apstākļu rosinātās puves šur tur pa pumpuram jau laupījušas. Savukārt par skudrām, kuras tekalē pa pumpuriem, uzlaizot saldo sulu, Elīna nekreņķējas. Sliktāk, ja tās iemājo sakņu zonā. Taču sakot, ka dārzā jāizvieto pa akmenim – tad skudras apmetas uz dzīvi zem tiem, jo mīl sausas un siltas vietas.
Vajag personisko telpu
Elīna peonijas nemēslo katru gadu. Nupat viņa pirmo reizi pabaroja tās, kas dārzā aug visilgāk.
Nelielā kopšana, ko prasa lakstveida peonijas, ir lapu apgriešana rudenī līdz pat zemei. Daļēji tāpēc, lai izvairītos no slimībām. Ja vien Elīna nav iecerējusi ievākt sēklas, izgriezti tiek arī noziedējušie ziedi. Ziedēšanas laikā viņa nenormē sānpumpurus, ļaujot peonijām maksimāli ilgi izrādīt savu krāšņumu.
Peonijām nepatiks augt biezoknī, tāpēc to privātā telpa laiku pa laikam būs jāatbrīvo no pārāk uzbāzīgiem kaimiņaugiem. Elīna peonijas mulčē. Saka jau, ka šai kultūrai mulčēšana nav ieteicama, taču Elīna nemulčē gar pašu ceru, mulču klāj plānā kārtā. Tā kā dārzs ir pakalnā, peonijas labi izvējojas.
Kokveida peonijām pie saknēm var parādīties lakstveida peonijas, uz kuras tā uzpotēta, dzinumi. Tie bez žēlastības jāizplūc, jo atņems augam spēku.
Skeptiķi teic, ka peoniju ziedēšana ir īss prieks. To var pagarināt ar gudru šķirņu atlasi, piedomājot, kad tām ziedēšanas laiks, cik dekoratīvs augs ir kopumā. Elīnas dārzā pirmā peonija uzzied maija sākumā, bet vēlīnākās šķirnes zied vēl pēc Jāņiem. Līdz ar to pusotrs mēnesis peoniju baudīšanas normālos laikapstākļos garantēts. Pieplusojam vēl pavasara asnu parādi, un sezona kļūst vēl garāka. Bet, kad peonijas nozied, dārzā jau ir daudz citu ziemciešu un nav jāskumst pie tukšām dobēm.
— Kristīne Sēnele
